SākumlapaVatikāna Radio
Vatikāna Radio   
Citas valodas  

     Sākumlapa > Vatikāna dokumenti >  2013-07-05 14:25:46
A+ A- print this page



Franciska pirmās enciklikas "Lumen fidei" sintēze



Enciklika „Lumen fidei” (Ticības gaisma), kas tika publicēta 2013. gada 5. jūlijā, sastāv no ievada, četrām nodaļām un noslēguma.

Ievadā (n. 1-7) tiek norādīti dokumenta tapšanas mērķi. Pirmkārt, palīdzēt mūsdienu cilvēkam apzināties, ka ticība ir gaisma, kas pilnībā izgaismo viņa dzīvi un palīdz atšķirt labo no ļaunā. Tas ir īpaši svarīgi laikā, kad ticība tiek uzskatīta par ilūziju, par lēcienu tukšumā un brīvības šķērsli. Otrkārt, palīdzēt apzināties ticības plašumus. Nav mazsvarīgi, ka enciklika tiek izdota tieši Ticības gadā, 50 gadus pēc Vatikāna II koncila, ko var dēvēt par „ticības koncilu”. Francisks atgādina, ka ticība ir Dieva dāvana, ko nepieciešams uzturēt, bagātināt un stiprināt. Tas, kurš tic, redz, jo ticības gaisma nāk no Dieva un apgaismo cilvēka visu eksistenci – norāda Francisks.

Enciklikas pirmās nodaļas (n. 8-22) temats: Mēs ieticējām mīlestībai (1 Jņ 4, 16). Balstoties uz Ābrama paraugu, šajā nodaļā ticība tiek parādīta kā Dieva vārda klausīšanās, kā aicinājums iziet no sava „es”, lai atvērtos jaunai dzīvei, un kā nākotnes apsolījums, kas ļauj mums virzīties uz priekšu laikā un dzīvot ar cerību. Ticība tiek saistīta arī ar tēvišķību, jo Dievs, kurš mūs aicina, ir Tēvs. Pāvests norāda, ka ticība, pretstatā elkdievībai, ir uzticēšanās Dieva žēlsirdīgajai mīlestībai. Dievs vienmēr mūs pieņem, piedod mums un iztaisno mūsos visu, kas ir līks. Mums vajadzīga pazemība un drosme, lai uzticētos Dievam. Ticības paradokss pastāv tanī, ka nemitīgi iet pie Kunga un turēties pie Viņa nozīmē stāvēt uz stingriem pamatiem un iemantot patiesu iekšēju brīvību.

Pievēršoties Jēzus tēlam, Francisks rāda, ka ticības pamats ir Dieva mīlestība. Kontemplējot Jēzus nāvi, ticība nostiprinās, jo tādā veidā Viņš atklāj savu nesatricināmo mīlestību pret cilvēku – raksta pāvests. Tā kā Kristus ir augšāmcēlies, tad Viņš ir uzticamais liecinieks. Svētais tēvs atgādina, ka, runājot par mūsu ticību uz Jēzu, jāņem vērā kāds ļoti būtisks un izšķirošs aspekts, proti, nepieciešamība raudzīties uz visu tāpat kā raugās Viņš. Ticēt nozīmē ne tikai raudzīties uz Jēzu, bet arī raudzīties no Viņa skatu punkta un ar Viņa acīm. Ticēt Jēzum nozīmē pieņemt Viņa vārdu, bet ticēt uz Jēzu nozīmē pieņemt Viņu savā dzīvē un uzticēties Viņam. Pateicoties tam, ka Jēzus iemiesojās un kļuva cilvēks, ticība mūs nenošķir no reālās dzīves. Tieši pretēji tā palīdz saskatīt realitātes dziļāko nozīmi. Pateicoties ticībai, cilvēks nopelna atpestīšanu, jo viņš atveras Mīlestībai, kura viņu pārveido no iekšienes. Tas ir Svētā Gara darbs. Šajā nodaļā pāvests runā arī par ticības ekleziālo raksturu, atgādinot, ka ticība nav privāta lieta.

Enciklikas otrās nodaļas (n. 23-36) temats: Ja neticēsiet, tad nesapratīsiet (Is 7, 9). Šajā nodaļā Francisks parāda, ka ticība ir cieši saistīta ar patiesību, ar Dieva patiesību, kam varam uzticēties, un ar Viņa uzticīgo klātbūtni cilvēces vēsturē. Ticība bez patiesības nenes pestīšanu. Tā paliek par skaistu pasaku, par mūsu vēlmju pēc laimes projekciju – uzsver pāvests. Viņš atgādina, ka dzīvojam laikmetā, kuru raksturo patiesības krīze. Mūsdienu pasaule ir atvērta tikai tehnoloģijas patiesībai vai indivīdu patiesībai. Uz „lielo patiesību” tā skatās ar aizdomām. Tāpēc svarīgi atklāt šo „lielo patiesību” kā atslēgu, kas ļauj saredzēt personīgās un sabiedrības dzīves viengabalainību un saskatīt tās nozīmi.

Dokumenta otrajā nodaļā pāvests runā arī par saikni starp ticību un mīlestību. Runa ir par mīlestību nevis kā pārejošām jūtām, bet Dieva lielo dāvanu, kas mūs iekšēji pārveido un piešķir mums jaunu skatienu uz apkārtējo pasauli. Ja ticība ir saistīta ar patiesību un mīlestību, tad arī mīlestība un patiesība ir nešķiramas, jo tikai īsta mīlestība iztur laika pārbaudi un kļūst par pazīšanas avotu. Un tā kā ticības pazīšana rodas no Dieva uzticīgās mīlestības, tad arī patiesība un uzticība ir cieši saistītas. Šajā nodaļā Francisks runā arī par dialogu starp ticību un prātu. Viņš nonāk pie slēdziena, ka patiesības atzīšana ļauj cilvēkiem savstarpēji sadzīvot un citam citu cienīt, un ka ticība ved pie dialoga visās jomās. Tas, kurš dodas ceļā, lai darītu labu, jau tuvojas Dievam – raksta pāvests. Visbeidzot, viņš atgādina, ka teoloģija ir neiespējama bez ticības.

Enciklikas trešās nodaļas (n. 37-49) temats: Es nododu jums to, ko pats saņēmu (1 Kor 15, 3). Visa nodaļa pamatā ir veltīta evaņģelizācijai. Cilvēks, kurš savu sirdi atver Dieva mīlestībai, nevar šo dāvanu paturēt sev – raksta pāvests. Kristus gaisma atspīd kristiešu sejā un savstarpējās saskarsmes ceļā izplatās tālāk un tiek nodota no paaudzes uz paaudzi. Francisks atgādina, ka pastāv cieša saistība starp ticību un piemiņu, jo Dieva mīlestība apvieno visus laikus un dara mūs par Jēzus laikabiedriem. Turklāt, kļūst neiespējami ticēt vieniem pašiem, tāpēc ka ticība nav personīga izvēle. Ticības „vieta” ir Baznīcas kopiena.

Īpašs ticības tālāknodošanas veids ir sakramenti. Runājot par Kristību, pāvests detalizētāk paskaidro, kāpēc ir neiespējami ticēt vieniem pašiem. Pirmkārt, neviens nevar pats sevi nokristīt – viņš raksta. Otrkārt, bērna kristīšanas gadījumā, ticību apliecina vecāki un krustvecāki. Līdz ar to atklājas sinerģijas starp Baznīcu un ģimeni nozīme ticības tālāknodošanas procesā. Runājot par Euharistiju, Francisks atgādina, ka tā ir vērtīga ticības barība, Kristus upura piemiņa, noslēpuma aktualizācija, kas no redzamā ved uz neredzamo un māca mūs saskatīt realitātes dziļumu. Šajā nodaļā Svētais tēvs runā arī par ticības apliecinājumu, lūgšanu un Dekalogu. Viņš uzsver, ka pēdējais ir nevis negatīvo priekšrakstu kopums, bet konkrētas norādes tam, kā izveidot saikni un dialogu ar Dievu, un nonākt Viņa mīlošajos apskāvienos. Dekalogs ir ceļš, kas ved uz dzīvi vienotībā ar Dievu. Visbeidzot, pāvests atgādina, ka ticība ir viena, jo viens ir Dievs. Tāpēc svarīgi to apliecināt visā tās integritātē. Ticības vienotība nozīmē arī Baznīcas vienotību.

Enciklikas ceturtās nodaļas (n. 50-60) temats: Dievs viņiem gatavo pilsētu (Ebr 11, 16). Šajā nodaļā pāvests pievēršas saiknei starp ticību un kopējo labumu. Ticības avots ir Dieva mīlestība, un tā stiprina saikni cilvēku starpā. Ticība mudina mūs veicināt taisnību un mieru. Lūk, tāpēc tā neattālina mūs no pasaules un nav sveša šodienas cilvēka pūliņiem. Tieši pretēji, bez Dieva uzticīgās mīlestības, vienotība starp cilvēkiem balstītos tikai uz utilitārismu, savtīgām interesēm un bailēm. Ticība piešķir pamatu savstarpējām attiecībām un nostāda cilvēkus kopējā labuma perspektīvā. Ticība ir visu labums, tā ir kopējs labums – uzsver Francisks. Ticība kalpo ne tikai mūžīgās dzīves veidošanai, bet palīdz veidot mūsu šīs zemes sabiedrību, lai mēs tādā veidā tuvotos cerības pilnai nākotnei.

Dokumenta pēdējā nodaļā pāvests pievēršas uz laulību balstītai ģimenei, jauniešiem, dažādām sociālajām saitēm, vides aizsardzībai un ciešanām un nāvei.

Noslēguma (n. 58-60) temats: Svētīga tā, kura ticējusi (Lk 1, 45). Savas pirmās enciklikas „Lumen fidei” beigās pāvests aicina visus uzlūkot Mariju, kura ir ticības vispilnīgākā ikona. Dieva Māte ir mums ticības un prieka paraugs. Svētais tēvs paceļ pie viņas savu lūgšanu, prasot, lai viņa palīdz mūsdienu cilvēkiem ticības ceļā, lai atgādina tiem, ka ticīgais nekad nav viens, un lai māca tos uz visu raudzīties ar paša Kristus skatienu.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta




Share






Par mums Raidījumu laiks Rakstīt redakcijai VR produkcija Saites Citas valodas Svētais Krēsls Vatikāns Pāvesta liturģiskie dievkalpojumi
Visas tiesības aizsargātas.© Webmaster / Atsauksmes / Lietošanas noteikumi / Reklāma