SākumlapaVatikāna Radio
Vatikāna Radio   
Citas valodas  

     Sākumlapa > Reliģija un dialogs  >  2013-08-09 15:22:02
A+ A- print this page



Marija – tilts starp kristiešiem un musulmaņiem



Miljoniem musulmaņu ik gadus svētceļo uz katoļu mariāniskajām svētnīcām. Apmeklētas tiek ne tikai slavenās Fatima Portugālē, vai Harisa Libānā, bet arī Marijai veltītās svētnīcas Ēģiptē, Sīrijā, Irānā, kā arī Latīņamerikas zemēs.

Kamēr salafītu ekstrēmisti ik gadus posta kristiešu un citu reliģiju svētvietas, citi musulmaņi, jo īpaši musulmaņu sievietes, dodas uz mariāniskajām svētnīcām, lai lūgtu sev žēlastības.

Par musulmaņu cieņu pret Jaunavu Mariju liecina ēģiptiešu jezuīts Samirs Khalils Samirs. Rakstā, ko publicējusi ziņu aģentūra Asianews, viņš stāsta, ka Ēģiptē vien ir vismaz desmit mariānisko svētvietu, kas glabā piemiņu par Svētās Ģimenes bēgšanu uz šo zemi. Ik gadus augustā, Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas svētkos, vismaz miljons ticīgo, gan kristieši, gan arī musulmaņi, dodas uz šīm svētnīcām, kas pārsvarā atrodas Ēģiptes dienvidos. Vispazīstamākā ir Džabal Al Tair svētnīca netālu no Salamutas – apmēram 200 kilometru attālumā no Kairas. Svētki šeit turpinās 15 dienas. Daudzi kristieši šai laikā kristī bērnus, bet musulmaņiem svētnīcas rektors ir izveidojis pat speciālu svētītā ūdens trauku, jo arī viņi grib saņemt svētību sev un saviem bērniem.

Tālāk uz dienvidiem, jau apmēram 380 kilometrus no Kairas un 7 kilometrus no Asjūtas atrodas Deir Dronkas svētnīca. Saskaņā ar ticējumu, arī šeit apstājusies Svētā Ģimene un Jaunava Marija atdusējusies grotā. Šeit ir reģistrēti arī trīs brīnumi – 1980. gada 22. janvārī Jaunava parādījusies kādam diakonam. 1988. gada 10. janvārī Dievmāti virs baznīcas torņa redzējusi kāda austrāliešu tūriste. Tai pašā laikā klostera strādnieki redzējuši vīziju ar Jēzu un Svēto Garu baloža izskatā. 1990. gada 7. augustā Jaunava Marija parādījusies mūkiem klostera grotā.

Gadskārtējo svētceļojumu ēģiptieši veic laikā no 7. līdz 21. augustam, lai nākamajā dienā – 22. augustā atzīmētu Jaunavas Marijas Uzņemšanu debesīs, jeb Aizmigšanas svētkus saskaņā ar koptu rita kalendāru. Šai dienā Deir Dronkas svētnīcā saplūst vairāk nekā pusmiljons cilvēku, to skaitā desmitiem tūkstošu musulmaņu, sastādot apmēram ceturto daļu no svētceļnieku daudzuma. Kā stāsta tēvs Samirs Khalils, kāds mūks šeit ir „specializējies” svētību došanā, jo minūtes laikā viņš paspēj izdarīt 36 liturģiskās krusta zīmes uz bērna ķermeņa. Svētku dienās svētību vēlas saņemt veselas vecāku un bērnu straumes.

Samērā jauna mariāniskā svētnīca Ēģiptē ir Zeituna netālu no Kairas. Šeit 1968. gadā sākusies un vairākus mēnešus turpinājusies Dievmātes parādīšanās. Vairāki ārzemju sociologi šo fenomenu definēja kā „afektīvo kompensāciju”, kā „psiholoģisko mierinājumu” dzīves grūtībās. Taču kristiešu un musulmaņu ticīgie turpināja šeit ierasties, jo reizēm virs Zeitunas baznīcas kupola saskatīja baltu, apgaismotu tēlu, ko interpretēja kā Sittina Miriam – Mūsu Kundze Marija. Šo faktu ir grūti izskaidrot, taču to ir redzējuši vairāki tūkstoši cilvēku.

Damaskā, Sīrijā, kopš 1982. gada līdz pat mūsu dienām turpinās ar Dievmāti saistītie brīnumi Soufaniehas kvartālā. Šeit no Viņas ikonas plūst eļļa. Šodien to izgaro arī 16 gadus vecās Mirnas Nazzouras rokas.

Portugālē jau daudzus gadus nolaižas lidmašīnas no Irānas, kas ir pilnas ar musulmaņu svētceļniecēm. Viņas dodas uz mariānisko svētnīcu Fatimā. Lielā mērā musulmanietes piesaista fakts, ka Fatima nes pravieša Muhameda meitas vārdu. Irānietes ir neiztrūkstošas viešņas arī Harisā, Libānā. Dievmātes svētnīcā viņām ir atvēlēta pat speciāla lūgšanu kapela un tiek drukāti lūgšanu teksti persiešu valodā.

Pieminēšanas vērtas ir arī tādas musulmaņu iecienītas kristiešu svētnīcas, kā Dievmātes māja Efezā, svētā Jura svētnīca Ēģiptē un maronītu mūka, svētā Šarbela Maklufa svētnīca Libānā.

Musulmaņi dodas ceļā uz mariāniskajām svētnīcām, apzinoties, ka Marija ir Korānā visvairāk cildinātā sieviete. Viņa ir vienīgā sieviete, kas tiek saukta godpilnajā siddīqah vārdā, kas nozīmē „gudrā”, ticīgā”, „svētā”. Izņemot Mariju, tituls siddīq ir rezervēts tikai vīriešiem. Tikai par Mariju Korānā tiek teikts, ka viņu ir izredzējis Dievs un ka Viņš viņu ir izvēlējies no visām parējām sievietēm pasaulē, ka Marija ir svētdarīta jau mātes miesās. Bez tam, kā stāsta islāma eksperts Khalils Samirs, Muhamedam piedēvētais svētais teiciens vēstī, ka ikviens bērns, piedzimstot, ir Sātana skarts, izņemot tikai Mariju un viņas dēlu. Šis apgalvojums ļoti līdzinās Bezvainīgās Ieņemšanas jēdzienam katoliskajā ticībā.

Korānā Marija ir šķīstā, jo par tādu viņu padarīja Dievs. Tāpēc Jēzus Kristus Korānā tiek saukts par „Marijas dēlu” pretēji visiem pārējiem bērniem, kuri vienmēr tiek saukti par kāda tēva bērniem. Jēzus, piedzimdams no sievietes, kura „vīru nepazina”, nevarēja būt saukts par „Jāzepa dēlu”. Islāmā, pieminot Mariju, vienmēr tiek pievienota frāze „Alayhā I-salām” („lai pār viņu ir miers”). Tas ir tituls, kurš netiek dots pat nevienam svētajam.

Kas musulmaņiem liek doties svētceļojumos uz mariāniskajām svētnīcām? Tēvs Khalils Samirs ir pārliecināts, ka visvairāk par visu viņi vēlas apliecināt savu ticību būtiskajam, tad seko arī vēlēšanās būt fiziski dziedinātiem. Tomēr, apzinoties, vai nē, cilvēku sirdīs dominē vēlēšanās pēc garīgās atveseļošanās.

Ortodoksālajā islāma pasaulē valda pārliecība, ka izņemot svētceļojumu uz Meku, pārējiem svētceļojumiem nav nozīmes un tie tiek uztverti kā elkdievības izpausmes. Tieši tāpēc radikālie musulmaņi cenšas iznīcināt citas svētceļojumu vietas, jo īpaši sufītu gudro kapus, ko ik gadus apmeklē musulmaņu mistiķi. Pie svētvietu iznīcināšanas īpaši ķeras salafīti, kas nebeidz veikt grautiņus Tunisijā, Lībijā, Ēgiptē, Mali, Jordānijā, Pakistānā un citviet. Šo tendenci tēvs Samirs salīdzina ar protestantismu tā sākumos, kad tika veikti svētgleznu grautiņi un nicināta par nepareizu un kļūdainu uzskatītā tautas dievbijība. Taču patiesībā cilvēki Dievu meklē ikdienas realitātēs, kā arī ārkārtējos fenomenos un liecībās. Vienkāršajiem ļaudīm bieži vien nav svarīgi, kādā reliģijā šie fenomeni ir sastopami.

Viens no elementiem, ko var sastapt tautas dievbijībā, ir bailes no ļaunā. Tēvs Samirs atstāsta kādu faktu pirms daudziem gadiem. Viņš toreiz jau bijis Jēzus Sadraudzības loceklis, bet vēl nebija saņēmis priestera svētības. Samirs studējis Kairas amerikāņu universitātē. Kādu dienu universitātes portjeris viņu apstādinājis, lai lūgtu palīdzību. „Manu 16 gadus veco meitu ir pārņēmis velns,” viņš atklājis. „Velns to met pret zemi un sagādā milzīgas fiziskas ciešanas. Aizvedu viņu pie mūsu imama, bet viņš neko nespēj līdzēt. Imams pats man teica, ka palīdzēt var tikai mūks.” Jaunais jezuīts ar šādu lūgumu saskāries pirmoreiz dzīvē. Viņš apsolījis lūgties, taču apsēstās meitenes tēvs palicis vīlies. Kad Samirs par šo gadījumu pastāstījis citiem jezuītiem, viņi teikuši, ka vajadzējis piekopt liturģiskajās grāmatās ietverto eksorcismu. Atklājies arī, ka vairāki katoļu garīdznieki jau iepriekš saņēmuši musulmaņu lūgumus veikt eksorcismu.

Visbiežāk musulmaņi dodas pie koptu pareizticīgo mūkiem un priesteriem, kas eksorcismus pārsvarā veic publiski. Tēvam Samiram gadījies būt viena šāda eksorcisma aculieciniekam. Tas noticis Kairas stacijas laukumā. Kāds vīrs vārtījies pa zemi un izkliedzis rupjības. Viss viņa ķermenis bijis sašķiebts. Taču pēc eksorcisma, kurā tika pielietotas sveces un svētītais ūdens, viņš nomierinājies un iztaisnojies.

1994. gadā Libānā ieradies pazīstams kanādiešu eksorcists, Katoļu harizmātiskās kustības dalībnieks un Svētās Sirds misionāru kongregācijas lcoeklis, priesteris Emiliens Tardifs. Šobrīd viņš jau ir mūžībā un norisinās viņa beatifikācijas process. Toreiz tēva Tardifa palīdzību lūdza desmitiem cilvēku, to skaitā arī ne mazums musulmaņu. „Domāju, ka Dievs dažiem cilvēkiem piešķir pārdabiskas dāvanas, ko izmantot citu labā,” saka jezuīts Samirs. „Šīs dāvanas galvenokārt ir rodamas kristīgajā pasaulē, taču atsevišķos gadījumos ir sastopamas arī ārpus tās. Brīnumi notiek ar dažādu reliģisko pārliecību cilvēkiem, taču, cilvēka tieksmi pēc garīguma, misticisma, skaistuma, vairāk spēj apmierināt kristietība.”

Libānas parlaments pirms trim gadiem pieņēma lēmumu, līdz ar kuru Pasludināšanas svētkus noteica par nacionālo svētku dienu visā valstī. Šos svētkus vēlējās gan kristieši, gan musulmaņi. Pasludināšanas notikums Korānā ir aprakstīts divās vietās – 3. un 19. nodaļās. Vēstījums ļoti līdzinās Evaņģēlija aprakstam, tiek izmantoti gandrīz tie paši termini un ļoti elegants, svinīgs stils. Šais tekstos tiek izcelta Jaunavas Marijas paklausība Dieva gribai un viņas lielais izbrīns par notikušo, tāds, ka Dievs pats viņu mierina.

Izdarot iepriekš minēto faktu kopsavilkumu, tēvs Samirs norāda uz sadarbības nepieciešamību ar daudziem musulmaņu pasaules pārstāvjiem. „Ja vien musulmanis nav islāma radikālisma pārņemts, kur kopā sajaucas reliģija un vara, reliģija un valsts, reliģija un politika, viņš, tāpat kā ikviens ticīgais, savā sirdī attīsta atvērtību pret pārdabisko, pret garīgo,” stāsta tēvs Khalils Samirs. Jezuīts, kurš vienlīdz labi pazīst islāmu un kristietību, atgādina, ka šāda veida atvērtība islāmā tomēr neizpaužas tik brīvi kā kristietībā. Musulmanis ir „ieprogrammēts”, tai skaitā arī garīgi. Viņam ik dienas ir jāskaita obligātās piecas lūgšanas, vienmēr izmantojot konkrētus vārdus. Ja gadās tos sajaukt, lūgšana ir jāatkārto no sākuma. Oficiālajā islāmā trūkst spontānuma. Tāpēc, ja musulmanis vēlas rast kaut ko intīmāku savai dvēselei, viņš to meklē kristietībā.

Tēvs Samirs atzīmē, ka Rietumu pasaulē monoteiskās reliģijas bieži tiek uzskatītas par šķelšanās un kara cēloņiem. ”Šī tēze,” viņš saka, „ir aplama gan vēsturiskā, gan satura ziņā.” Nevar noliegt, ka reliģijas vārdā bieži ir izcēlušies kari. Taču patiesībā cilvēki karus uzsāk kādas ideoloģijas, nevis reliģijas dēļ. Vismaz Eiropā aizvadītā gadsimta laikā vairāk cilvēku tomēr ir gājis bojā ateisma un nacisma, nevis reliģiju dēļ. Agrāko gadsimtu kariem, kas Eiropā norisinājās reliģiju aizsegā, nebija nekā kopēja ar Evaņģēlija mācību. Arī tajos reliģija tika izmantota politisko un varas apsvērumu dēļ. Šī saikne starp politiku un reliģiju joprojām ir spēcīga islāmā un jūdaismā. Arābu jezuīts piemin Izraēlu, sakot, ka valsts identificēšana ar vienu reliģiju un vienu etnisko grupu, ir radījusi sionismu un vardarbīgu kustību, kas piesedzas ar reliģiju. Tas, savukārt, rada grūtības daudziem citiem ebrejiem, kuri nevēlas atbalstīt šādu politiku. Tikpat lielas grūtības pārdzīvo palestīnieši, kas tiek identificēti ar islāmu. Iespējams, ka tieši šī reliģijas un politikas sajaukšana visvairāk apgrūtina miera procesu Tuvajos Austrumos.

„Šķiet, ka kristietība šodien ir reliģija, kas vienu no otras spēj atšķirt ticību un politiku, lai arī ne vienmēr perfektā veidā,” saka priesteris. Viņš atgādina pāvesta Benedikta XVI skaidrojumu dokumentā Ecclesia in Medio Oriente. Iepriekšējais pāvests ir teicis: „veselīgs laicisms nozīmē atbrīvot reliģiju no politikas smaguma un bagātināt politiku ar reliģijas devumu, saglabājot vajadzīgo distanci. Skaidra distance ir nepieciešama, lai starp tām abām notiktu sadarbība.”

Savas apceres noslēgumā tēvs Samirs Khalils Samirs vēlreiz atgriežas pie Jaunavas Marijas tēla. Viņš stāsta, ka runājot par Mariju, starp musulmaņiem un kristiešiem iestājas dievbijīga attieksme, klusums un brālības izjūta, gluži tāpat kā ceļabiedru vidū, kas pēc kopējas patērzēšanas ir ienākuši svētnīcā.

„Varbūt kāds šeit saskatīs sinkrētismu,” pieļauj priesteris. Taču godbijība ir fenomens, kurā var iesaistīties visi. Arī daudzās Rietumzemju baznīcās iegriežas ne tikai kristieši, bet arī citu reliģiju pārstāvji, pat neticīgie. „Godbijība ir daudz stiprāks draudzības pamats, nekā ideoloģiskās, politiskās, vai kultūras saiknes,” apgalvo raksta autors.

I. Šteinerte/Asianews

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta







Share






Par mums Raidījumu laiks Rakstīt redakcijai VR produkcija Saites Citas valodas Svētais Krēsls Vatikāns Pāvesta liturģiskie dievkalpojumi
Visas tiesības aizsargātas.© Webmaster / Atsauksmes / Lietošanas noteikumi / Reklāma