SākumlapaVatikāna Radio
Vatikāna Radio   
Citas valodas  

     Sākumlapa > Audiences un tikšanās  >  2013-09-11 15:43:32
A+ A- print this page



Baznīca – mūsu Māte un ticības audzinātāja



Kādas ir manas attiecības ar Baznīcu? Vai es jūtos tai piederīgs? Vai ņemu dalību Baznīcas dzīvē? Vai es rūpējos par savu ticību un cenšos tajā dalīties ar citiem? – pāvests Francisks aicināja katoļticīgos uzdot sev šos un citus jautājumus, 11. septembrī uzrunājot vispārējās audiences dalībniekus. Katehēzes mācību viņš veltīja Baznīcas tematam, uzsverot, ka Baznīca nav tikai priesteri. Lai cilvēki labāk izprastu Baznīcas būtību, Vatikāna II koncils runā par Baznīcu kā Māti. Ticības gada ietvarā Svētais tēvs pievērsās šim apzīmējumam. Kādā nozīmē Baznīca ir Māte? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms Svētais tēvs atgādināja, kas vispār ir māte, un kāda ir viņas loma.

Pirmkārt, māte deviņus mēnešus nēsā savā klēpī bērnu un viņu dzemdina. Māte dod jaunu dzīvību. Līdzīgi ir ar Baznīcu – norādīja Francisks. Baznīca dzemdina mūs ticības dzīvei. Tas notiek pateicoties Svētajam Garam. Tāpat kā Vissvētākā Jaunava Marija ieņēma Jēzu, pateicoties Svētajam Garam, tāpat arī šis Gars dara auglīgu Baznīcu. Pāvests norādīja, ka abas – gan Baznīca, gan Jaunava Marija – ir mammas. Protams, ticība ir personisks akts. Atbilde, kas tiek dota Dievam, kurš grib ar mani nodibināt draudzības saikni, ir mana personīgā atbilde. Tomēr jāņem vērā, ka šo ticību es saņemu no citiem. Par kristiešiem mēs nekļūstam ar saviem spēkiem vien. Ticība ir Dieva dāvana, kas mums tiek dota Baznīcā un caur Baznīcu. Šo ticības dzīvi Baznīca mums sniedz caur Kristības sakramentu. Saņemot Kristību, mēs kļūstam Dieva bērni un Baznīcas locekļi. Turklāt, tā nav ārēja vai formāla piederība. Tā ir iekšēja piederība. Piederību Baznīcai nevar salīdzināt ar piederību kādai partijai vai organizācijai. Mūsu saikne ir vitāla. Tā līdzinās mammas un bērna saiknei.

Tagad pajautāsim sev – turpināja Svētais tēvs. Kā es skatos uz Baznīcu? Vai esmu pateicīgs arī saviem vecākiem par to, ka viņi dāvāja man dzīvību? Vai esmu pateicīgs Baznīcai par to, ka tā, caur Kristību, dzemdināja mani ticības dzīvei? Cik daudz ir tādu kristiešu, kuri atceras savas Kristības datumu? Šeit es gribētu uzdot jautājumu, uz kuru katrs atbildiet savā sirdī: Kuri no jums atceras savas Kristības datumu? Daži paceļ rokas… Cik gan daudz ir tādu, kuri to neatceras, vai ne? Viņi domā: „Man liekas, ka tas bija Lieldienās, man liekas – Ziemassvētkos, man liekas…”. Taču Kristību diena ir mūsu piedzimšanas Baznīcai diena! Tā ir diena, kad mamma Baznīca mūs dzemdināja. Tas ir skaisti.

Turpinot dialogu ar Svētā Pētera laukumā klātesošajiem svētceļniekiem, pāvests uzdeva kādu mājasdarbu. „Tad, kad šodien atgriezīsieties mājās,” viņš sacīja, „noskaidrojiet, kurā datumā jūs saņēmāt Kristību”. Tas būs iemesls, lai svinētu, lai pateiktos Kungam par šo dāvanu – viņš piebilda. Uz jautājumu, vai jūs to darīsiet, pūlis atsaucās: „Jā”. Bez tam, Francisks aicināja ticīgos mīlēt Baznīcu tāpat kā mīlam savas mammas. Neskatoties uz to, ka Baznīcai ir savi trūkumi, kristietis ir aicināts viņu mīlēt.

Otrkārt, pāvests atgādināja, ka mamma ne tikai dzemdina bērnus, bet arī par viņiem rūpējas. Viņa dod tiem pienu, baro, māca staigāt pa dzīvi un pavada ar savu mīlestību arī tad, kad bērni jau ir pieauguši. Šajā ziņā mamma prot arī pamācīt, norādīt uz kļūdām, piedot, saprast. Viņa ir tuvu saviem bērniem viņu slimībās un ciešanās. Vārdu sakot, laba māte palīdz bērniem attīstīties un iziet no sevis, lai tie nepaliktu ērti iekārtojušies mātes paspārnē visu dzīvi, bet kļūtu patstāvīgi. Tāpat rīkojas arī Baznīca. Viņa kā labā māte palīdz mums augt, atklājot mums Dieva vārdu un sniedzot sakramentus. Dieva vārds izgaismo mūsu dzīves ceļu. Euharistijā mēs saņemam barību, Izlīgšanas sakramentā – piedošanu, bet Slimnieku svaidīšanas sakramentā – atbalstu slimībā. Šajā kontekstā Francisks aicināja pārdomāt, kādas ir manas attiecības ar Baznīcu. Vai tās ir patiešām dzīvas attiecības, vai tikai formālas? Vai es jūtos piederīgs Baznīcai un vai ņemu dalību tās dzīvē?

Treškārt, pāvests norādīja, ka ne tikai Baznīca dzemdina kristiešus, bet arī kristieši veido Baznīcu. Mēs un Baznīca nav divas dažādas realitātes. Mēs esam Baznīca. Mēs veidojam Baznīcu. No tā izriet, ka mēs visi – gan garīdznieki, gan laji – esam aicināti izdzīvot mātišķību. Daudzi cilvēki saka: „Es ticu Dievam, bet neticu Baznīcai; Es dzirdēju, ka Baznīca saka… Bet kas teica, kad teica? Nē taču, to saka priesteri…” Tie ir spriedelējumi, ar ko šodien nereti sastopamies. Daudziem Baznīca asociējas ar priesteriem. Tomēr Baznīca nav tikai priesteri – atgādināja Francisks. Mēs, visi kristieši, veidojam Baznīcu. „Ja tu saki, ka tici Dievam, bet netici Baznīcai, tas nozīmē, ka tu netici pats sev. Tu nonāc pretrunā”. Mēs visi esam Baznīca, sākot ar tikko nokristītu mazu bērnu un beidzot ar bīskapiem un pāvestu, un Dieva priekšā visi esam vienādi. Līdz ar to, visi esam aicināti ņemt dalību evaņģelizācijas darbā. Svētais tēvs atkal aicināja uzdot sev dažus jautājumus: Ko es daru, lai arī citi saņemtu ticību? Vai es nesu augļus, vai varbūt esmu noslēdzies sevī? Noslēgumā viņš mudināja ticīgos būt atvērtiem un domāt par visiem cilvēkiem, rūpējoties par to, lai visiem atspīdētu Kristus gaisma.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta




Share






Par mums Raidījumu laiks Rakstīt redakcijai VR produkcija Saites Citas valodas Svētais Krēsls Vatikāns Pāvesta liturģiskie dievkalpojumi
Visas tiesības aizsargātas.© Webmaster / Atsauksmes / Lietošanas noteikumi / Reklāma