SākumlapaVatikāna Radio
Vatikāna Radio   
Citas valodas  

     Sākumlapa > Baznīca  >  2013-12-06 16:21:02
A+ A- print this page



Lūgties nozīmē "traucēt" Dievu, lai Viņš mūs uzklausa



„Lūgties nozīmē „traucēt” Dievu, lai Viņš mūs uzklausa,” ar šāda salīdzinājuma palīdzību pāvests šīrīta Svētajā Misē skaidroja neatlaidīgu lūgšanu. Francisks apgalvoja, ka lūgšanai ir divu veidu attieksme. Tajā tiek izteikta vajadzība un tai pašā laikā arī sagaidīts, ka Dievs, savā laikā un savā veidā uz šo lūgšanu atbildēs. Tas, kurš lūdzas, nebaidās traucēt Dievu un akli paļaujas uz Viņa tēvišķo mīlestību. Akli paļaujas tāpat kā divi neredzīgie šīsdienas Evaņģēlija lasījumā, kas seko aiz Jēzus un kliedz, lai Viņš tos izdziedinātu. Vai arī kā aklais Jērikā, kurš sauc Skolotāju no visa sava balss spēka par spīti tiem, kas viņu grib apklusināt. „Jo pats Jēzus mums ir mācījis lūgties kā „uzbāzīgam draugam”, kurš pusnaktī ubago ēdienu, vai kā atraitnei netaisnīga tiesneša priekšā,” izmantojot Evaņģēlija līdzības, norādīja pāvests. Viņš sacīja:

„Nezinu, varbūt tas izklausīsies slikti, bet lūgties nozīmē traucēt Dievu, lai Viņš mūs uzklausa. Un pievērst sev Dieva acis, pievērst Viņa sirdi. To darīja arī lepras skartie, kas Viņam tuvojās: „Ja tu vēlies, tad vari mūs izdziedināt!” Viņi to darīja ar zināmu pārliecību. Tā lūgties mūs māca Jēzus. Kad mēs lūdzamies, reizēm domājam: „Jā, es izsaku šo vajadzību, izsaku to Kungam vienu, divas, trīs reizes, taču ar nepietiekamu spēku. Tad es nogurstu lūgdams un turpmāk to aizmirstu darīt. Taču šie, lūk, kliedza un nepagura kliegdami. Jēzus mums saka: „Lūdzieties,” un saka arī „klauvējiet pie durvīm”, un tas, kurš klauvē pie durvīm, rada troksni, traucē, ir uzbāzīgs”.

Tātad, neatlaidība līdz pat uzbāzībai. Taču reizē arī nesatricināma pārliecība. Evaņģēlijā attēlotie neredzīgie ir tam piemērs. Pāvests apgalvoja, ka viņi jūtas droši, prasot Kungam viņus izdziedināt”, jo uz Jēzus jautājumu, vai viņi tic, ka var tikt izdziedināti, tie atbild: „Jā, Kungs, mēs ticam! Esam par to droši!” Pāvests paskaidroja:

„Un lūgšanai piemīt šī divu veidu attieksme. Tajā ir ietverta vajadzība un pārliecība. Vajadzība lūgšanā ir vienmēr. Lūgšana, ja kaut ko lūdzam, vienmēr ir vajadzības lūgšana. „Man ir šī vajadzība, uzklausi, Kungs!” Pie tam, ja lūgšana ir īsta, tad tā ir pārliecības pilna lūgšana: „Uzklausi! Es ticu, ka Tu vari to izdarīt, jo Tu esi apsolījis!”

Viņš ir apsolījis – lūk, pamatakmens, uz kura balstās lūgšanas pārliecība. Pāvests teica, ka ar šo pārliecību mēs izsakām Kungam mūsu vajadzības, un esam droši, ka Viņš spēs tās apmierināt. Lūgties nozīmē saklausīt Jēzus jautājumu diviem neredzīgajiem: „Vai tu tici, ka es to varu izdarīt?” Francisks apgalvoja:

„Viņš to var izdarīt. Kad Viņš to izdarīs, kā izdarīs, mēs nezinām. Tā ir lūgšanas pārliecība. Ir nepieciešams patiesi atzīt Kungam: „Esmu akls, Kungs. Man ir šī vajadzība. Mani moka šī slimība. Man ir šis grēks. Man sāp…”, bet vienmēr jāsaka patiesība – tā kā tas ir. Un Viņš uzklausa mūsu vajadzību, Viņš dzird, ka lūdzam Viņa iejaukšanos ar pārliecību. Padomāsim, vai mūsu lūgšana ir vajadzības un pārliecības vadīta. Vai tajā ir vajadzība, jo sakām patiesību paši sev, un vai ir pārliecība, ka mēs ticam, ka Kungs var izdarīt to, ko Viņam lūdzam”.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta




Share






Par mums Raidījumu laiks Rakstīt redakcijai VR produkcija Saites Citas valodas Svētais Krēsls Vatikāns Pāvesta liturģiskie dievkalpojumi
Visas tiesības aizsargātas.© Webmaster / Atsauksmes / Lietošanas noteikumi / Reklāma