SākumlapaVatikāna Radio
Vatikāna Radio   
Citas valodas  

     Sākumlapa > Politika  >  2013-12-18 17:00:21
A+ A- print this page



Solvita Āboltiņa uzaicinājusi pāvestu apmeklēt Latviju



Vispārējās audiences noslēgumā pāvests Francisks tikās ar Latvijas Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu. Tikšanās sākumā Saeimas priekšsēdētāja nodeva Svētajam tēvam Latvijas cilvēku sveicienus Ziemassvētkos. Solvita Āboltiņa izteica uzaicinājumu pāvestam vizītē apmeklēt Latviju, jo šobrīd jau ir uzaugusi jauna paaudze. Politiķe Vatikāna apmeklējuma laikā tikās ar Vatikāna Radio ģenerāldirektoru priesteri Federiko Lombardi, Programmu direktoru priesteri Andreju Koprovski un Starptautisko attiecību nodaļas pārstāvi Paulo Innamorati, kā arī sniedza interviju Vatikāna Radio latviešu redakcijai.

Šajā laikā pirms Ziemassvētkiem Latviju ir skāris smags pārbaudījums – traģēdija Zolitūdē. Pirms nepilna pusgada notika ugunsgrēks Rīgas pilī. Kā Saeima un tās pārstāvji uztver savu lomu šajās situācijās, veidojot kontaktu ar tautu, lai palīdzētu cilvēkiem un atjaunotu uzticību likumdevējam?

Manuprāt, šādās lielās traģēdijās ir ļoti svarīgi ikvienam apzināties savu lomu – to, ka neviens nav nenozīmīgs un ka mēs visi kopā esam kaut ko palaiduši garām, lai šādas traģēdijas nenotiktu. Tas, ko es saskatu kā politiķu galveno uzdevumu, ir mierināt cilvēkus un dot viņiem ticību, ka valsts ir labi pārvaldīta un ka mēs spējam šādas traģēdijas novērst, lai nākotnē nekas tamlīdzīgs kā Zolitūde neatkārtotos. Tomēr to nevar politiķi vieni paši, viņi to var tikai kopā ar sabiedrību, un ir ļoti svarīgi politiķiem runāt ar sabiedrību, vienam otru atbalstīt, jo tikai tādā veidā mēs kļūstam stiprāki un varam šādas traģēdijas novērst. Es piekrītu tiem cilvēkiem, kuri saka, ka mēs šajos 20 gados, kopš mums atkal ir sava valsts, esam kaut ko pazaudējuši savās morālajās vērtībās, tajās pamatvērtībās, kāpēc 1918. gadā Latvijas valsts tika radīta. Tas atkal ir politiķu uzdevums – par to runāt, atgādināt, ka sava valsts ir liela vērtība, sava valsts ir jākopj katru dienu, sava valsts ir jākopj katram, jo nav mazu vai lielu darbu, nav mazu vai nenozīmīgu uzdevumu. Ikviens darbs un ikviena lieta, ko mēs varam izdarīt savai valstij, rada to, kas mēs dzīvojam valstī, kas ir visskaistākā un vislabākā vieta uz pasaules.

Šogad Saeima ir pieņēmusi un drīz stāsies spēkā grozījumi likumā, ar kuru apstiprināja Svētā Krēsla līgumu, kas atvieglos un uzlabos Baznīcas sadarbību ar valsts institūcijām. Ko šajā sadarbības jautājumā Saeima vēl var darīt?

Saeimai ir ļoti svarīgi stiprināt arī garīgās vērtības. Ne velti Saeimā ir kapela, kur katram deputātam ir iespēja pirms lielās ceturtdienas sēdes pabūt ar sevi vienatnē un padomāt par garīgajām vērtībām. Valstī, kur Baznīca ir šķirta no valsts, šī sadarbība ir ļoti svarīga. Tā ir labs piemērs tam, kādā veidā var dažādas institūcijas sadarboties, viena otru stiprinot, tai skaitā arī darot cilvēkiem precīzi zināmu, kuri ir tie Baznīcas pārstāvji, kuri konkrēti pārstāv Baznīcu, kuriem ir uzdots runāt Baznīcas vārdā, kuriem ir uzdots veikt kādus konkrētus uzdevumus Baznīcas vārdā. Tie arī ir šie likuma grozījumi, kas stāsies spēkā. Pirms es devos uz Vatikānu, man bija tikšanās arī ar arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču. Mēs runājām par tām lietām, kuras būtu nepieciešams uzlabot šajā sadarbībā, tai skaitā arī par kristīgās mācības stiprināšanu skolās, speciālajās kristīgajās skolās, par to, ka valsts, protams, atbalsta Aglonu, kā arī šobrīd tā atbalsta katoļu katedrāli. Galvenais dievnams prasa pēc ļoti nelieliem līdzekļiem, un valstij būtu jāizrāda šāda cieņa. Tie līdzekļi nav tik milzīgi. Un tie ir tie sadarbības veidi, par kuriem mēs varam runāt arī turpmāk, nākamajā gadā, kas, manuprāt, ir pirmie darāmie darbi.

Pāvests savās uzrunās daudzkārt ir uzsvēris nepieciešamību visu līmeņu līderiem būt tuviem tautai, lai mazinātu plaisu starp bagātajiem un nabagajiem. Ko Saeima ir darījusi, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību Latvijā?

Sevišķi ekonomiskās krīzes laikā, un arī šobrīd, kad mēs runājam, ka Latvijas ekonomiskie rādītāji rāda zināmus uzlabojumus, ir diemžēl jākonstatē, ka Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas šos ekonomiskos rādītājus savās mājās, savās ģimenēs nesajūt, un ka viņiem joprojām ir ļoti grūti. Gan no žurnālistiem, gan no pētniekiem ir saņemta diezgan pelnīta kritika, ka daudzi no lēmumiem, kas tika pieņemti krīzes laikā, vissmagāk skāra tieši vistrūcīgākās ģimenes. Tieši tāpēc viena no šī brīža valdības prioritātēm, un arī parlamenta prioritātēm, ir gan ar nodokļu sistēmu izmaiņām, gan ar jebkuriem likumdošanas grozījumiem panākt to, lai šī sociālā nevienlīdzība iespējami mazinātos. Tādi likuma grozījumi ir jau šajā budžetā pieņemti. Arī algas šajā pirmajā budžetā, kurā mēs, beidzot, varējām nedaudz līdzekļus pielikt klāt, pirmām kārtām tika tiem cilvēkiem, kam ir viszemākie ienākumiem. Arī pensijas tika indeksētas tiem cilvēkiem, kam ir vismazākās pensijas, bet, manuprāt, tas ir nepietiekami. Mums joprojām ir jāmēģina atrast vairāk līdzekļu, lai kaut kādā veidā atvieglotu to cilvēku ikdienu, kuriem tiešām ir ļoti grūti, kuri ir vientuļi, kuri ir pensijā, kuriem ir kādas veselības problēmas, vai kuriem ir lielas ģimenes ar daudz bērniem.

Pāvests Francisks ar savu rīcību rāda mums visiem pieticības piemēru. Kā Jums šķiet, no kurām privilēģijām deputāti varētu atteikties?

Manuprāt, deputāti var atteikties no pietiekami daudzām privilēģijām. Pirmkārt, arī pašiem tomēr jāatceras, ka tas, ka tu esi ievēlēts par deputātu un tauta tev ir devusi šo mandātu, vispirms uzliek tev pienākumus, nevis dod tev tiesības. Pirmais pienākums ir ar jebkuru savu rīcību tomēr domāt vispirms par sabiedrības labumu, nevis savu personīgo labumu. Tomēr deputātiem privilēģijas ir pat ierakstītas likumā. Es esmu politikā 10 gadus un šo gadu laikā neskaitāmas reizes esmu mēģinājusi grozīt Satversmi, lai kaut vai tādu nevajadzīgu privilēģiju kā administratīvo imunitāti vai imunitāti pret kriminālvajāšanas atsevišķām procedūrām izņemtu no Satversmes, bet, diemžēl, tas nekad nav izdevies. Manuprāt, tiešām jebkuram politiķim ir jābūt šim piemēram tādā pat veidā kā to dara pāvests Francisks. Man bija iespēja šodien redzēt, cik ļoti cilvēki to novērtē, un tas personīgais piemērs ir vissvarīgākais, ko mēs varam darīt un dot.

Kādi bija Jūsu mērķi, dodoties šajā vizītē? Vai ir izdevies tos sasniegt?

Pirmais un galvenais mērķis, protams, bija tikties ar saviem Itālijas parlamenta kolēģiem, jo Latvija kopā ar Itāliju un Luksemburgu veido tā saucamo Eiropas Savienības prezidentūras trio. Mēs vēlējāmies politiskā līmenī vienoties, ka kopā strādāsim, un, protams, arī Latvijai ir ļoti svarīgas šīs divpusējās attiecības. Neskatoties uz to, ka viena ir dienvidu zeme, un katra no tām atrodas pie savas jūras, ir ļoti daudz cilvēcīgas lietas, kas mūs saista – vēsture, piemēram, Rastrelli vai citi mums pazīstami vārdi, itāļu opera, par ko mēs, savukārt, esam lepni, ka mūsu operdziedātāji šeit ir labi pazīstami un nes mūsu vārdu, kultūra, kā zinām, nākamgad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta un Milānā būs Expo. Tātad, tā ir iespēja sadarboties – vesela virkne šādu darbu, kur mēs varam viens otru bagātināt. Turklāt, mēs varam viens otru bagātināt ne tikai kultūras kontaktu ziņā, bet arī ekonomikas ziņā, jo, protams, Itālija ir ar ļoti attīstītu ekonomiku un ir pazīstamas šīs itāļu lietas, bet es zinu, ka ļoti daudziem itāļiem labprāt būtu interese par Pūres šokolādi vai tamlīdzīgām lietām. Manuprāt, ja ir kontakti politiskā līmenī, tas ir kā signāls arī ikvienam cilvēkam stiprināt šādus kontaktus – vai ekonomiskus vai tīri cilvēciskus vai kultūras kontaktus. Es domāju, ka tas ir svarīgi, un šīs vizītes mērķis, vismaz pirmais mērķis, manuprāt, ir ļoti labi izdevies. Man bija liels prieks, ka mana itāļu kolēģe ir pirms tam strādājusi starptautiskajās organizācijās un mēs ļoti daudz pārrunājām arī vispārcilvēciskas lietas – ne tikai cilvēktiesību lietas, bet arī vispārcilvēciskas lietas par to, kā naida runa internetā ietekmē cilvēkus un cik svarīgi ir cilvēkiem vienam otru atbalstīt. Mēs vienojāmies par to, ka mēs kā sievietes varam sadarboties ne tikai politiskā līmenī starp divām Eiropas Savienības valstīm, bet arī plašākā mērogā, stiprinot šīs vērtības, rādot savu piemēru un stāstot, ka ir jāvar sevi pārvarēt. Sievietei ne vienmēr ir viegli izturēt to spiedienu, kas uz viņu vēršas tieši attiecībā uz to, ka viņa ir politikā, un jebkuras naida izpausmes var novest arī daudz plašākā mērā pie daudz nopietnākām sekām visai Eiropai un varbūt pat pasaulei kopumā. Tas ir kā tāds ugunskurs, kurā kāds lej eļļu vai benzīnu, un ir jārēķinās, ka, ja to dara, tas var novest pie bēdīgām sekām.

Mana itāļu kolēģe uzaicināja mani pavasarī vēlreiz apmeklēt Romu, kur viņi organizēs konferenci, lai diskutētu par to, kā šie stiprie ekonomikas ierobežojošie pasākumi ir ietekmējuši cilvēkus, kā ir audzis eiroskepticisms, kā ir palielinājusies cilvēku negatīvā attieksme vienam pret otru. Konferences laikā Eiropas līderi runās par to, kādā veidā tomēr atgriezties pie tām pamatvērtībām, kāpēc Eiropas Savienība vispār tika nodibināta. Tā pamatā ir šīs cilvēciskās vērtības, jo tūlīt pēc kara valstīm bija vienai otru jāaizsargā un jāatbalsta, lai nepieļautu vēl kādu vardarbību izpausmi un lai runātu par tālāku attīstību.

Tātad, man tiešām bija ļoti vērtīgas šīs tikšanās, kas man šajās dienās Romā ir bijušas. Es nevaru nepieminēt to, ka šodien man bija brīnumaina iespēja piedalīties pāvesta vadītajā vispārējā audiencē Svētā Pētera laukumā un arī dažas minūtes sarunāties ar pāvestu Francisku. Tas, ko, protams, es domās lūdzu, tā bija svētība visai Latvijas tautai. Es lūdzu, lai mums izdodas, lai mēs tik tiešām esam gan skaista zeme ar gudriem un labiem cilvēkiem, gan arī lai mēs spētu tā sajusties. Es nodevu, protams, no Latvijas tautas sveicienus Ziemassvētkos un pateicos par to, ka Baznīca ir tā, kas šādās krīzes situācijās stiprina mūsu garīgās vērtības. Pagājuši 20 gadi kopš Jāņa Pāvila II vizītes Latvijā. Kopš tā laika ir izaugusi jauna paaudze. Latvija būtu laimīga, ja pāvests Francisks varētu mūs apmeklēt. Tas droši vien ir no tādiem Ziemassvētku sapņiem, ko šobrīd varam lūgt eņģeļiem, jo arī šodien laukumā katrs klātesošais tika svētīts ar pāvesta gara spēku un ar to labestību, kuru viņš no sevis izstaro. Tas droši vien ir tas, par ko mums katram jādomā.

Ko Jūs šajā Adventa laikā novēlētu Vatikāna Radio klausītājiem?

Es droši vien novēlētu ticību, cerību un mīlestību: ticību, gan tam, ka mēs esam Dieva izredzēta tauta, ka mēs paši visu varam, un ka viss sliktais ir aizmugurē; cerību, ka mēs varam viens otru iedvesmot un ka būs tikai labāk; mīlestību pret ikvienu sev tuvo cilvēku, mīlestību varbūt arī pret tiem, kas mums nevēl labu, mīlestību pret savu valsti.

Sarunājās J. Evertovskis

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta




Share






Par mums Raidījumu laiks Rakstīt redakcijai VR produkcija Saites Citas valodas Svētais Krēsls Vatikāns Pāvesta liturģiskie dievkalpojumi
Visas tiesības aizsargātas.© Webmaster / Atsauksmes / Lietošanas noteikumi / Reklāma