SākumlapaVatikāna Radio
Vatikāna Radio   
Citas valodas  

     Sākumlapa > Baznīca  >  2014-01-03 15:46:55
A+ A- print this page



Pāvests jezuītiem: "Meklēt Dievu, lai Viņu atrastu, un atrast, lai turpinātu meklēt vēl un vienmēr"



„Būt jezuītam, nozīmē būt cilvēkam ar nepiepildītu domāšanu, ar atvērtu domāšanu,” teica pāvests Francisks, piektdien, 3. janvārī apmeklējot Romas baznīcu Il Gesù. Šai skaistajā dievnamā, kura iesākumi saistās ar ordeņa dibinātāja, svētā Ignācija no Lojolas piemiņu, un kurā glabājas viņa un vairāku citu ievērojamu jezuītu relikvijas, pāvests svinēja pateicības dievkalpojumu par nesen kanonizēto jezuītu Pēteri Faberu. Baznīcā bija pulcējušies simtiem ordeņa locekļu, kā arī jezuītu draugu no citiem reliģiskajiem ordeņiem un laju vidus.

Uzrunājot savus ordeņa biedrus, pāvests teica: „Mēs, jezuīti, vēlamies nest Jēzus vārdu, kas karo zem sava krusta zīmes, un tas nozīmē dzīvot ar tādām pašām izjūtām, kā Kristum. Tas nozīmē domāt kā Viņš, vēlēt labu kā Viņš, redzēt kā Viņš, iet kopā ar Viņu. Tas nozīmē darīt to, ko darīja Viņš – ar Viņa izjūtām, ar Viņa krusta izjūtām. Pāvests turpināja:

„Kristus sirds ir Dieva sirds, kas mīlestības dēļ, vienmēr ir „iztukšota”. Katram no mums, jezuīti, kas seko Jēzum, ir jābūt gataviem sevi iztukšot. Esam aicināti uz šo pazemošanos: būt „iztukšotiem”. Būt cilvēkiem, kuriem nevajadzētu dzīvot iecentrētiem sevī, jo Sadraudzības centrs ir Kristus un Viņa Baznīca. Un Dievs vienmēr ir Deus semper maior, Dievs, kas vienmēr pārsteidz. Un ja pārsteigumu Dievs neatrodas centrā, Sadraudzība zaudē virzienu. Tāpēc, būt jezuītam, nozīmē būt cilvēkam ar nepiepildītu domāšanu, ar atvērtu domāšanu: lai vienmēr domātu, raugoties uz apvārsni, kas ir aizvien lielāka Dieva godība, kurš mūs pārsteidz bez mitēšanās. Un tas ir mūsu bezdibeņa nemiers. Šis svētais un skaistais nemiers!”

„Bet, būdami grēcinieki,” teica pāvests jezuītiem, „varam jautāt, vai mūsu sirds ir saglabājusi meklējumu nemieru, vai arī tā ir atrofējusies; vai mūsu sirds atrodas nemitīgā spriedzē – sirds, kas nepiemērojas, nenoslēdzas sevī, bet, kas pukst gājuma ritmā, kas veicams kopā ar visu Dievam ticīgo tautu.” Francisks aicināja meklēt Dievu, lai Viņu atrastu, un atrast, lai turpinātu meklēt vēl un vienmēr. „Tikai šis nemiers,” norādīja pāvests, „dod mieru jezuīta sirdij, nemiers, arī apustuliskais nemiers nedrīkst nogurdināt, sludinot kerigmu, ar drosmi evaņģelizējot. Nemiers ir tas, kas mūs sagatavo saņemt apustuliskā auglīguma dāvanu. Bez nemiera esam sterili.”

Homīlijas turpinājumā pāvests pievērsās nupat aizvadītā gada 13. decembrī par svētu pasludinātajam Jēzus Sadraudzības līdzdibinātājam Pēterim Faberam. Francisks viņu nosauca par otru Danielu – par cilvēku ar lielām ilgām un vēlmēm, par nemierīgu cilvēku. Turpinot viņu raksturot, Svētais tēvs teica:

„Svētā Ignācija vadībā viņš iemācījās apvienot savu nemierpilno, bet tai pašā laikā arī maigo un ārkārtējo jūtīgumu ar spēju pieņemt lēmumus. Viņš bija lielu vēlmju cilvēks. Viņš tās pazina un uztvēra par pienākumu. Autentiska ticība vienmēr nozīmē dziļu vēlēšanos mainīt pasauli. Lūk, jautājums, kas ir jāuzdod: vai arī mums ir lielas nākotnes vīzijas un dedzīgums? Vai mūsu sapņi lido augstu? Vai mūs plosa dedzība (sal. Ps 69, 10)? Vai arī esam viduvēji un samierināmies ar mūsu apustulisko, laboratorijai raksturīgo ieprogrammētību? Vienmēr atcerēsimies: Baznīcas spēks neslēpjas sevī un tās organizatoriskajā spējā, bet gan dziļajos Dieva ūdeņos. Un šie ūdeņi liek viļņoties mūsu vēlmēm, un vēlmes paplašina sirdi.”

Runājot par svēto Pēteri Faberu, Francisks teica, ka viņš bija pilnībā centrēts uz Dievu, un tāpēc paklausības garā varēja iet, bieži vien arī kājām, uz dažādām Eiropas vietām, lai ar visiem veiktu maiguma pilnu dialogu un sludinātu Evaņģēliju. Pāvests domās pakavējās arī pie kārdinājuma savienot Evaņģēlija sludināšanu ar inkvizitoriskiem nosodījuma pērieniem. „Nē, Evaņģēlijs ir jāsludina ar maigumu, ar brālīgumu, ar mīlestību!” uzsvēra Francisks. Viņš atgādināja, ka Dieva pazīšana svētajam Pēterim Faberam ļāva saprast, ka iekšējā pieredze un apustuliskā dzīve iet roku rokā. „Tikai centrējoties Dievā, iespējams iet uz pasaules malām!” atkal uzsvēra pāvests. Viņš pieminēja, ka Fabers bez apstājas ceļoja arī līdz ģeogrāfiskajām robežām. Viņu plosīja intensīva vēlēšanās sludināt Kungu. „Ja šādas vēlēšanās mums nav, tad ir jāpakavējas lūgšanā un ar klusu dedzīgumu jālūdz Kungam, lai Viņš ar mūsu brāļa, svētā Pētera aizbildniecību, atgriežas un mūs savaldzina atkal,” teica pāvests-jezuīts saviem ordeņa biedriem. „Šis Kunga valdzinājums, kas Pēteri veda līdz visiem šiem apustuliskajiem „trakumiem”, šī vēlēšanās, bez kontroles, bez…”, pāvests atstāja atvērtu savu domu gājienu, ar lielu aizrautību raksturojot ordeņa līdzdibinātāja dedzīgumu Kungā. Noslēdzot homīliju, Francisks sacīja mūsdienu jezuītiem:

„Mēs esam spriedzes vīri, esam arī pretrunīgi un nekorekti vīri, grēcinieki – visi. Bet esam vīri, kuri vēlas iet zem Jēzus skatiena. Mēs esam niecīgi, esam grēcinieki, bet vēlamies karot zem krusta zīmes Sadraudzībā, kam dots Jēzus vārds. Esam egoisti, bet tomēr vēlamies dzīvot dzīvi, ko saviļņo lielas vēlmes. Atjaunosim tad mūsu piederību Mūžīgajam universa Kungam, lai ar Viņa godības pilnās Mātes palīdzību varam gribēt, vēlēties un dzīvot ar Kristus jūtām, kurš iztukšoja sevi. Kā rakstīja svētais Pēteris Fabers, „nekad šai dzīvē nemeklēsim citu vārdu, kā vien Jēzus vārdu”. Un lūgsim Dievmāti, lai viņa liek mūs blakus savam Dēlam!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta





Share






Par mums Raidījumu laiks Rakstīt redakcijai VR produkcija Saites Citas valodas Svētais Krēsls Vatikāns Pāvesta liturģiskie dievkalpojumi
Visas tiesības aizsargātas.© Webmaster / Atsauksmes / Lietošanas noteikumi / Reklāma