SākumlapaVatikāna Radio
Vatikāna Radio   
Citas valodas  

     Sākumlapa > Vatikāna dokumenti >  2014-02-04 13:46:28
A+ A- print this page



Mīlestība ir atslēga materiālā, morālā un garīgā trūkuma izskaušanai



„Viņš kļuva nabags, lai mēs viņa nabadzībā kļūtu bagāti” (sal. 2 Kor 8, 9) – šāds temats šogad ir izvēlēts pāvesta vēstījumam Lielajā gavēnī. Dokumentā Francisks parāda, kāds ir Dieva rīcības veids, un skaidro, kas ir šī nabadzība, pateicoties kurai Jēzus mūs atbrīvo un dara bagātus. Runa nav ne par vārdu spēli, ne saukli, bet – par Dieva loģikas sintēzi, par mīlestības, Iemiesošanās un Krusta loģiku. Pāvests aicina kristiešus saredzēt savu līdzcilvēku likstas un darīt visu iespējamo, lai tās mazinātu. Viņš pievēršas trīs veidu trūkumam – materiālajam, morālajam un garīgajam trūkumam. Iztirzājot šos trīs veidus, Svētais tēvs uzsver, ka īstā pretinde pēdējam ir Kristus Evaņģēlijs. Tā ir brīvības vēsts. Viņš atgādina, ka Lielais gavēnis ir labvēlīgs laiks tam, lai mēs sevi iztukšotu un sev pajautātu, no kā varam atteikties, lai palīdzētu citiem un savā nabadzībā citus bagātinātu.

Francisks norāda, ka Dievs atklāj sevi nevis caur šīs pasaules varenību un bagātību, bet caur vājumu un nabadzību. Dieva Iemiesošanās noslēpuma lieluma pamatā ir Viņa nesavtīgā mīlestība. Dievs vēlas būt līdzās un nebaidās upurēt sevi savu mīļoto radību labā. Būt žēlsirdīgam mīlēt nozīmē pilnībā visā dalīties mīļotā cilvēka liktenī. Mīlestība dara līdzīgus, nojauc mūrus un attālumus. Tieši to Dievs paveica mūsu labā. Jēzus kļuva nabags nevis pašas nabadzības dēļ, bet, lai mūs darītu bagātus – uzsver pāvests. Kristus nabadzība, kas mūs bagātina, ir Viņa cilvēktapšana, mūsu vājību un mūsu grēku uzņemšanās uz sevis, ar mērķi dāvāt mums Dieva bezgalīgo žēlsirdību. Citējot franču rakstnieka Leona Bluā vārdus, Francisks saka: „Vienīgās īstās skumjas ir skumjas par to, ka neesam svēti”. Arī mēs varētu teikt, ka vienīgā īstā nabadzība ir tā, ka nedzīvojam kā Dieva bērni un Kristus brāļi.

Mēs varam izšķirt trīs veidu trūkumu – turpina pāvests. Materiālais trūkums ir tas trūkums, ko visi sauc par nabadzību, un kas skar visus tos, kuri dzīvo apstākļos, kas nav cilvēka cienīgi – tos, kuru pamattiesības tiek bradātas un kuriem trūkst pirmās nepieciešamības labumu – pārtikas, ūdens, higiēnisko līdzekļu, darba, izaugsmes un kultūras attīstības iespēju. Šī trūkuma priekšā Baznīca piedāvā savu palīdzību, savu diakonia. Viņas pūliņi ir orientēti arī uz to, lai pieliktu punktu cilvēka cieņas aizskaršanai pasaulē, diskriminācijām un ļaunprātīgām izmantošanām, kas tik bieži ir likstu cēlonis. Kad vara, greznība un nauda kļūst par elkiem, tie kļūst par prioritāti pār nepieciešamību pēc bagātību taisnīgas sadales – brīdina Francisks. Tāpēc ir nepieciešams, lai mūsu sirdsapziņas atgrieztos pie taisnīguma, vienlīdzības, pieticības un dalīšanās.

Ne mazāka problēma ir morālais trūkums, kas pastāv tanī, ka cilvēks kļūst par netikuma un grēka vergu – lasām vēstījumā. Cik daudz ģimeņu dzīvo bailēs, jo kāds no ģimenes locekļiem – bieži vien tie ir jaunieši – ir atkarīgs no alkohola, narkotikām, azartspēlēm, pornogrāfijas! Cik daudz cilvēku ir pazaudējuši dzīves jēgu, nākotnes perspektīvas un jebkādu cerību! Un cik daudz cilvēku ir spiesti dzīvot šo likstu varā netaisnīgu sociālo apstākļu dēļ, darba trūkuma dēļ, kas tiem atņem maizes pelnītāja cieņu, vai tāpēc, ka trūkst vienlīdzīgu tiesību saņemt izglītību un veselības aprūpi. Pāvests pauž pārliecību, ka morālais trūkums ir ekonomiskā sabrukuma iemesls.

Turklāt morālais trūkums saistās ar garīgo trūkumu, kas skar mūs tad, kad attālināmies no Dieva un noraidām Viņa mīlestību. Ja uzskatām, ka mums nav vajadzīgs Dievs, kurš caur Kristu sniedz mums savu roku, jo domājam, ka pietiek pašiem ar sevi, tad mēs nostājamies uz neveiksmes ceļa. Vienīgi Dievs var mūs patiesi izglābt un atbrīvot – uzsver Francisks. Īstā pretinde garīgajam trūkumam ir Evaņģēlijs. Kristietis ir aicināts sludināt šo brīvības vēsti. Lai kurp mēs ietu, mēs esam aicināti sludināt, ka par padarīto ļaunumu var saņemt piedošanu, ka Dievs ir lielāks par mūsu grēku un vienmēr nesavtīgi mūs mīl, un ka mēs esam radīti vienotībai un mūžīgajai dzīvei. Kungs aicina mūs būt par priecīgiem šīs žēlsirdības un cerības vēsts vēstnešiem. Tas ir skaisti, ka varam piedzīvot prieku par to, ka izplatām šo labo vēsti, ka dalāmies šajā dārgmantā, kas mums tika uzticēta, lai mierinātu salauztās sirdis un dotu cerību tiem daudzajiem brāļiem un māsām, kuri ir ietīti tumsā. Runa ir par to, lai mēs sekotu Jēzum un atdarinātu Viņu, kurš ar mīlestības pilnu sirdi devās pie nabagiem un grēciniekiem kā gans pazudušo avju meklējumos. Vienoti ar Viņu, mēs varam drosmīgi pavērt jaunus evaņģelizācijas un humānā progresa ceļus.

Pāvests novēl, lai šajā Lielā gavēņa laikā Baznīca būtu gatava liecināt visiem, kuri dzīvo materiālajā, morālajā un garīgajā trūkumā, Evaņģēlija vēsti, tas ir, žēlsirdīgā Tēva, kurš Kristū ir gatavs apskaut katru personu, mīlestības vēsti. Mēs to varēsim darīt tik lielā mērā, cik lielā būsim kļuvuši līdzīgi Kristum, kurš kļuva nabags un bagātināja mūs savā nabadzībā. „Neaizmirsīsim, ka īsta nabadzība ir sāpīga”, piebilsts Francisks. Bez šīs gandarīšanas dimensijas atraisīšanās maz ko dotu. „Es neuzticos tādai labdarībai, kas neko nemaksā un ir nesāpīga”, viņš raksta. Vēstījuma Lielajā gavēnī noslēgumā pāvests novēl, lai mēs kļūtu aizvien vērīgāki pret cilvēces ciešanām, atbildīgāki un žēlsirdīgāki.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta




Share






Par mums Raidījumu laiks Rakstīt redakcijai VR produkcija Saites Citas valodas Svētais Krēsls Vatikāns Pāvesta liturģiskie dievkalpojumi
Visas tiesības aizsargātas.© Webmaster / Atsauksmes / Lietošanas noteikumi / Reklāma