SākumlapaVatikāna Radio
Vatikāna Radio   
Citas valodas  

     Sākumlapa > Baznīca  >  2014-03-20 16:45:05
A+ A- print this page



Paļauties vienīgi uz Dievu un nepazaudēt vārdu!



„Cilvēks, kurš paļaujas uz sevi pašu, savām bagātībām, vai arī uz ideoloģijām, ir lemts nelaimīgai dzīvei. Taču, tas, kurš paļaujas uz Kungu, nes augļus arī sausuma laikā,” apgalvoja pāvests ceturtdienas rīta Svētajā Misē. „Nolādēts ir vīrs, kurš paļaujas uz cilvēku,” „teikts šīsdienas Svēto Rakstu lasījumā, „jo viņš būs līdzīgs kailam krūmam tuksnesī”. Turpretim „svētīgs ir vīrs, kas paļaujas uz Kungu.” „Viņš līdzināsies kokam, kas iestādīts ūdeņu malā,” „un nekad nepārstās nest augļus.”

Pāvests apgalvoja, ka tikai Kungā ir mūsu drošā cerība. Pārējās paļaušanās mūs neatpestī, nepiešķir dzīvību, nedod cerību. Francisks atzīmēja, ka arī tad, ja to apzināmies, mums patīk paļauties uz sevi, paļauties uz kādu draugu, vai paļauties uz labo stāvokli, kādā atrodos, vai arī uz ideoloģiju. Un Kungs paliek novārtā. Šāds cilvēks ieslēdzas sevī, viņam trūkst apvāršņu, atvērtu durvju un logu. Viņš netiks atpestīts, jo pats sevi atpestīt viņš nevar. Tieši tā notiek ar Evaņģēlijā aprakstīto bagātnieku. Viņam bija viss. Viņš ģērbās purpurā un smalkos audumos, un ik dienas lepni dzīroja. Viņš bija tik apmierināts, ka neievēroja ar vātīm pārklātu nabagu pie sava nama durvīm. Pāvests uzsvēra, ka Evaņģēlijā minēts nabaga vārds – Lācars. Taču bagātniekam vārda nav:

„Un tā ir vislielākā nelaime cilvēkam, kurš paļaujas uz sevi, vai uz šīszemes spēkiem, uz cilvēku iespējām, bet nevis uz Dievu: pazaudēt vārdu. Kā tevi sauc? Tāds un tāds numurs bankā, tādā un tādā bankā… Kā tevi sauc? Daudzie īpašumi, daudzās villas, daudz vis kaut kā… Kā tevi sauc? Lietas, kas mums pieder, elki. Un tu uz to paļaujies. Šāds cilvēks ir nelaimīgs”.

„Mums visiem piemīt šī vājība, šis trauslums,” teica pāvests, „salikt savas cerības sevī pašos, vai draugos, vai cilvēciskajās iespējās, un aizmirst Dievu. Un tas mūs ved pa nelaimīgas dzīves ceļu”:

„Šodien, šai Gavēņa laika dienā, mums nāks par labu sev pajautāt: kur ir mana paļāvība? Kungā, vai arī esmu pagāns, kurš paļaujas uz lietām, elkiem, ko pats esmu izveidojis? Vai man vēl ir vārds, vai arī esmu sācis to zaudēt un saucos „Es”? Es, man, ar mani, manā labā, tikai es? Man, man … vienmēr šis egoisms: „Es”. „Tas mums nedod cerību!”

„Taču beigās,” piebilda pāvests Francisks, „pastāv cerības durvis” tiem, kas paļaujas uz sevi un ir pazaudējuši vārdu:

„Beigās, beigās, beigās vienmēr ir iespēja. Un šis vīrs, sapratis, ka ir pazaudējis vārdu, pazaudējis visu, visu, paceļ acis un saka tikai vienu vārdu: „Tēvs”. Un Dieva atbilde ir tikai viens vārds: „Dēls!” Ja daži no mums dzīvē pārāk paļaujoties uz cilvēku un uz sevi pašiem, pazaudējam vārdu, pazaudējam šo cieņu, tad vēl ir iespēja teikt šo vārdu, kuram piemīt vairāk nekā burvju spēks. Šis spēcīgais vārds ir „Tēvs”. Viņš mūs vienmēr gaida, lai atvērtu durvis, kuras mēs neredzam, un Viņš mums teiks: „Dēls”. Lūgsim Kungam žēlastību, lai Viņš mums visiem dod gudrību paļauties tikai uz Viņu, nevis uz lietām, nevis uz cilvēciskajiem spēkiem, bet tikai uz Viņu!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta




Share






Par mums Raidījumu laiks Rakstīt redakcijai VR produkcija Saites Citas valodas Svētais Krēsls Vatikāns Pāvesta liturģiskie dievkalpojumi
Visas tiesības aizsargātas.© Webmaster / Atsauksmes / Lietošanas noteikumi / Reklāma