SākumlapaVatikāna Radio
Vatikāna Radio   
Citas valodas  

     Sākumlapa > Taisnība un miers  >  2014-07-31 15:16:41
A+ A- print this page



Nē karam, kas atņem dzīvību nevainīgajiem!



Šī gada 13. septembrī pāvests dosies uz Foljano-Redipūlijas Pirmā pasaules kara upuru piemiņas vietu, kas atrodas Itālijas ziemeļos, lai lūgtos par visos karos kritušajiem karavīriem. Svētceļojums notiks „milzīgās traģēdijas”, proti, Pirmā pasaules kara sākuma simtajā gadadienā. Svētais tēvs apmeklēs austro-ungāru kapsētu, kas atrodas Gorīcijas apgabalā. Vietējais arhibīskaps Karlo Marija Redelli norādīja, ka minētās gadskārtas atzīmēšana viņa diecēzē ir īpaši aktuāla, jo tolaik diecēze bija Austroungārijas impērijas sastāvdaļa. Tieši no turienes 1914. gada 14. septembrī jaunie puiši tika paņemti krievu frontē uz Galīciju. Saistībā ar gaidāmo Franciska vizīti, arhibīskaps atgādināja Baznīcas mācību par karu un mieru. Tāpat kā visi kari, arī Pirmais pasaules karš bija bezjēdzīgs karš – viņš sacīja, atsaucoties uz pāvesta Benedikta XV vārdiem. Bīskaps Redelli ir pārliecināts, ka šodien, salīdzinājumā ar pagātni, liela atbildība pienākas masu medijiem, kuri rada ienaidnieku un kurina emocijas.

Baznīca nemitīgi atgādina, ka katrs karš nevis atrisina domstarpības, bet gan rada jaunas un vēl grūtāk atrisināmas problēmas. Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā par Baznīcu mūsdienu pasaulē „Gaudium et spes” tiek uzsvērts, ka ikviena kara darbība ir noziegums pret Dievu un cilvēci (sal. 80). Karš ir ne vien nemorāls, bet arī iracionāls. Tas ir ļaunums, un to atzīst ikviens vesela saprāta cilvēks. To, kā ir attīstījusies kristīgā attieksme pret karu, liecina vairāki nozīmīgi Maģistērija dokumenti: 1920. gada 23. maijā izdotā pāvesta Benedikta V enciklika „Pacem Dei munus”, 1963. gada 11. aprīlī publicētā Jāņa XXIII enciklika „Pacem in terris”, Vatikāna II koncila konstitūcija „Gaudium et spes”, svētā Jāņa Pāvila II 1991. gadā izdotā enciklika „Centesimus annus” un 1992. gadā iznākušais „Katoliskās Baznīcas katehisms”.

1917. gada 1. augustā pāvests Benedikts XV laida klajā notu, ar kuru vērsās pie karojošajām pusēm, prasot, lai tiktu izbeigts Pirmais pasaules karš. Viņš šo karu drosmīgi nosauca par „nederīgu postījumu”. Benedikts XV ne tikai nosodīja karu, bet arī norādīja, kāds ceļš ejams, lai veidotu pastāvīgu un stabilu mieru. Viņa piedāvājums ir vērsts uz Eiropas un pasaules nākotni. Lai gan tam ir kristīga izcelsme, tomēr pieņemams visiem, jo balstās uz dabiskajām tiesībām. Šādā pašā virzienā gāja arī pāvesti Pāvils VI un Jānis Pāvils II. Savās uzrunās Apvienoto Nāciju asamblejā viņi, visas Baznīcas vārdā, atkārtoja: „Lai nekad vairs nebūtu kara!” Jānis Pāvils II jau pieminētajā enciklikā rakstīja: „Nē karam, kas atņem dzīvību nevainīgajiem un atstāj aiz sevis gan apslēptu, gan atklātu naidu, un nedod iespēju atrisināt problēmas, kas to ir radījušas” (Centesimus annus, 52).

Īstenībā neviens karš nekad nebeidzas ar mieru, jo oficiālie līgumi valstu starpā vēl neliecina par patiesu mieru un izlīgumu. Ikviens karš atstāj naida un atriebības pēdas gan atsevišķu cilvēku, gan veselu tautu sirdīs. Turklāt likumsakarīgi, ka laika gaitā šīs emocijas neizzūd, bet gan saasinās, līdz gūst savu izpausmi valsts politikā un galu galā atkal atsākas bruņotas sadursmes. Katoliskās Baznīcas katehismā rodam pamatojumu tam, kāpēc karš ir ļaunums. „Piektais bauslis aizliedz tīšu cilvēka dzīvības iznīcināšanu” (2307), lasām dokumentā. Tātad, cilvēka dzīvība ir svēta, un šis likums jau ir ierakstīts katra cilvēka sirdī kopš viņa radīšanas. Tāpēc „ikvienam pilsonim un valdniekam ir pienākums rīkoties tā, lai izvairītos no kara” (2308).

Taču kā lasām tālāk, ekstrēmas nepieciešamības gadījumā Baznīca tomēr neliedz likumīgās tiesības uz aizstāvēšanos, minot ļoti konkrētus nosacījumus (sal. 2308-2309). „Ja, par nelaimi, karš ir jau izcēlies, tad tas nenozīmē, ka viss ir atļauts karojošo pušu starpā”, uzsvērts katehismā. „Baznīca un cilvēka saprāts pasludina, ka militāro konfliktu laikā morāliskais likums paliek spēkā”. Tas nozīmē, ka „pret karadarbībā neiesaistītajiem, ievainotajiem karavīriem un gūstekņiem ir jāievēro cieņa un ar viņiem jāapietas cilvēcīgi” (2312).

Vērsties pret karu un iestāties miera labā ar vairākkārtējiem aicinājumiem turpināja emeritētais pāvests Benedikts XVI un to turpina darīt viņa pēctecis pāvests Francisks. Vēstījumā Pasaules Miera dienai 2013. gada 1. janvārī Benedikts XVI atgādināja, ka mieru nopietni apdraud Dieva atmešana un Viņa likumu pārkāpšana. Miers ir Dieva dāvana un reizē cilvēka darbības rezultāts – viņš uzsvēra. Miera veicinātāji ir tie, kuri mīl un aizstāv cilvēka dzīvību. „Miera pedagoģija” izriet no dziļas un bagātas iekšējas dzīves un balstās uz skaidriem morāles principiem. Miera pamatā ir uz Dievu atvērts humānisms. Tāpēc viens no tā priekšnoteikumiem ir atbrīvošanās no relatīvisma diktatūras un katra cilvēka sirdī Dieva ierakstītā dabiskā morāles likuma atzīšana. Tā kā konfliktus rada plaisa starp bagātajiem un nabagiem, egoisms un individuālisms, finanšu normu neievērošana, terorisms, organizētā noziedzība, fundamentālisms un fanātisms, tad, lai veidotu mieru, ir jāņem vērā transcendentā dimensija un dzīvā saikne ar Dievu.

Arī pāvests Francisks kopš kalpo apustuļa Pētera pēcteča amatā daudzreiz ir atgādinājis par kara ļaunumu un aicinājis izbeigt vardarbību. Pēdējo reizi viņa uzstājīgais aicinājums izskanēja pagājušajā svētdienā, 27. jūlijā. „Šodien īpaši domāju par trīs krīzes reģioniem, tas ir, Svēto Zemi, Irāku un Ukrainu”, viņš sacīja. „Aicinu jūs vienoties ar mani lūgšanā, lai Dievs dāvā šo valstu iedzīvotājiem un valdībai nepieciešamos spēkus, lai varētu stingri un izlēmīgi iet pa miera ceļu un apmelojumu priekšā apliecināt gribu veicināt dialogu un izlīgumu. Lai katra lēmuma centrā būtu nevis personiskās intereses, bet kopējais labums un cieņa pret katru personu. Neaizmirsīsim, ka ar karu viss tiek zaudēts, un nekas netiek zaudēts ar mieru! Brāļi un māsas, nekad vairs kara. Domāju par bērniem, kuriem tiek atņemta iespēja dzīvot vērtīgu dzīvi un cerība nākotnei. Domāju par nogalinātajiem, ievainotajiem un sakropļotajiem bērniem, par bērniem-bāreņiem, kuru vienīgās rotaļlietas ir nesprāguši šāviņi. Domāju par bērniem, kuri vairs nespēj smaidīt. Lūdzu, izbeidziet! Es jūs lūdzu no visas sirds, ir pienācis laiks apstāties. Pārtrauciet, lūdzu!”

1991. gadā Jānis Pāvils II rakstīja, ka miers ir iespējams, ka tas nav ne sapnis, ne arī utopija. Tālab mūsdienās ir droši jācenšas izskaust karus. Baznīca nosoda karu un veicina mieru, jo tā sludina miera evaņģēliju. Sludināt un veicināt mieru cilvēku vidū – tā ir daļa no Baznīcas misijas. Ja tā nerūpētos par mieru, tā būtu neuzticīga Jēzum. Nosodīt karu nozīmē vērsties pret kara ideoloģiju. Tas nozīmē, ka ir jāvēršas pret domu, ka karš var atrisināt radušās problēmas. Jāatklāj, ka kara patiesie cēloņi ir nevis vēlēšanās atjaunot kārtību un taisnību, bet gan ekonomiskās intereses un vēlēšanās valdīt. Citiem vārdiem runājot, nosodīt karu nozīmē atmaskot tā īsto seju. Tas nozīmē runāt skaidri un atklāti: karā cieš nevis bagātie un varenie, bet gan vienkāršā tauta. Tāpēc Baznīca māca, ka miers var pastāvēt tikai tad, ja pastāv taisnība, solidaritāte un savstarpēja uzticība.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta




Share






Par mums Raidījumu laiks Rakstīt redakcijai VR produkcija Saites Citas valodas Svētais Krēsls Vatikāns Pāvesta liturģiskie dievkalpojumi
Visas tiesības aizsargātas.© Webmaster / Atsauksmes / Lietošanas noteikumi / Reklāma