SākumlapaVatikāna Radio
Vatikāna Radio   
Citas valodas  

     Sākumlapa > Baznīca  >  2014-08-20 14:33:45
A+ A- print this page



Kristus neliek atteikties no tā, kas ir labs katrā kultūrā, bet ved to uz piepildījumu



Vatikānā, Pāvila VI zālē, trešdien atkal pulcējās ticīgie, lielākoties svētceļnieki, lai tiktos ar pāvestu. Francisks pastāstīja, ka aizvadītajās dienās veicis apustulisko ceļojumu uz Koreju un šodien, kopā ar visiem vēlas pateikties Kungam par šo lielo dāvanu. „Man bija iespēja apmeklēt jaunu un dinamisku Baznīcu, kura ir dibināta uz mocekļu liecības un kuru vada misionārais gars. Tā ir zeme, kur satiekas senās Āzijas kultūras un vienmēr jaunais Evaņģēlijs,” teica pāvests. Viņš pateicās Korejas bīskapiem, valsts prezidentei, citām autoritātēm un visiem, kas bija strādājuši, lai notiktu šī vizīte.

Šī apustuliskā ceļojuma nozīmi Francisks saīsināti ietvēra trijos vārdos: atmiņa, cerība un liecība. Atzīmējot, ka Korejas Republika ir zeme ar ievērojamu un ātru ekonomisko attīstību, pāvests izcēla tās iedzīvotāju lielo darba tikumu, disciplinētību, centību saglabāt no senčiem mantoto spēku. Baznīca šādā situācijā ir atmiņas un cerības glabātāja. Tā ir garīga ģimene, kurā pieaugušie nodod jauniešiem no saviem vecākiem saņemto lāpu. Pagātnes liecinieku piemiņa kļūst par jauno liecību tagadnē un cerību nākotnē. Šai perspektīvā var raudzīties uz diviem galvenajiem šī ceļojuma notikumiem: 124 korejiešu mocekļu beatifikāciju , kas pievienojas pirms 30 gadiem svētā Jāņa Pāvila II kanonizētajiem mocekļiem, un tikšanos ar jauniešiem sakarā ar VI Āzijas Jauniešu dienām. Lūk, jaunieši un mocekļi pāvesta definējumā:

„Jaunietis vienmēr ir cilvēks, kurš meklē kaut ko, kura dēļ ir vērts dzīvot, un moceklis dod liecību par kaut ko, vēl jo vairāk, par Kādu, kura dēļ ir vērts atdot dzīvību. Šī realitāte ir Mīlestība, Dievs, kas Jēzū, Tēva Lieciniekā, pieņēma miesu.”

Pāvests atgādināja, ka Baznīca Korejā glabā arī pirmās lomas piemiņu, kāda šai zemē bija lajiem gan ticības ausmā, gan evaņģelizācijas darbā. Korejā kristīgo kopienu nenodibināja misionāri, bet gan vietējo jauniešu grupa XVIII gadsimta vidū. Viņi guva valdzinājumu no dažiem kristīgajiem tekstiem, cītīgi tos studēja un izvēlējās par savas dzīves regulu. Vienu no savas vides viņi nosūtīja uz Pekinu, lai saņemtu Kristību. Atgriezies, viņš kristīja savus biedrus. No tā pirmā kodola attīstījās liela kopiena, kas jau no sākuma un vēlāk apmēram 100 gadus cieta vardarbīgas vajāšanas ar tūkstošiem mocekļu. „Tātad, Baznīca Korejā ir dibināta uz laju ticības, misionārā darba un moceklības,” uzsvēra pāvests. Viņš pastāstīja arī, ka pirmie korejiešu kristieši par savu piemēru izvēlējās Jeruzalemes apustulisko kopienu, praktizējot brālīgu mīlestību, kas pārvar jebkādu sociālu atšķirību. Tāpēc Francisks iedrošināja mūsdienu kristiešus būt dāsniem, daloties ar visnabadzīgākajiem un atstumtajiem.

Bez tam, atceroties savu vizīti Korejā, pāvests vēlējās uzsvērt, ka Kristus neliek atmest kultūru, vai apstādināt tautu gājumu, kas gadsimtiem un gadu tūkstošiem ilgi meklē patiesību un praktizē mīlestību pret Dievu un tuvāko.

„Kristus neliek atteikties no tā, kas ir labs, bet ved to uz piepildījumu. Tas, pret ko cīnās Kristus, ir ļaunais, kurš sēj nezāli starp cilvēku un cilvēku, starp tautu un tautu, kas izraisa atstumtību naudas elkdievības dēļ, kas lej indi jauniešu sirdīs. Jā, Jēzus Kristus to ir sakāvis un uzvarējis ar savas mīlestības upuri. Ja paliksim Viņā, Viņa mīlestībā, arī mēs, tāpat kā mocekļi, varēsim dzīvot un liecināt par Viņa uzvaru. Ar šo ticību esam lūgušies un lūgsimies tagad, lai visi korejiešu zemes bērni, kas cieš no karu un šķelšanās sekām, varētu iet brālības un izlīgšanas ceļu.”

Noslēgumā pāvests atcerējās, ka šo ceļojumu ir apgaismojuši Jaunavas Marijas debesīs uzņemtās svētki. No augšienes, kur viņa valda kopā ar Kristu, Baznīcas Māte pavada Dieva tautas gājumu, atbalsta nogurušos soļus, mierina tos, kuri ir pārbaudījumos, un atvērtu tur cerības apvārsni. Pāvests novēlēja, lai caur savu mātišķo aizbildniecību viņa vienmēr svētī korejiešu tautu, dāvā tai mieru un labklājību, un svētī Baznīcu, kas dzīvo šai zemē, lai tā vienmēr ir auglīga un Evaņģēlija godības pilna.”

Šoreiz vispārējā audiencē piedalījās un pāvesta svētību saņēma ļoti īpaši svētceļnieki – franču ģimene, kas bija atjājusi ēzeļu mugurā. Ģimene sastāv no tēta Kventina, mammas Ingrīdas, un sešiem bērniem – 11 gadus vecā Leopolda, 10 gadus vecā Ferdinanda, 7 gadus vecā Teodora, 5 gadus vecās Konstances, 3-gadīgā Jozefa un 9 mēnešus vecās Zēlijas. Uz Romu viņi atjāja no Avinjonas pa seno Francigena svētceļnieku ceļu. Par transporta līdzekļiem kalpoja šogad maijā iegādātie Toto un Menelao. Kā žurnālam „Famiglia Cristiana” pastāstīja paši svētceļnieki, šāds pārvietošanās veids palēnina gaitu, kas dod iespēju ilgāk pabūt kopā un labāk iepazīt citam citu. Kventins un Ingrīda ir iepazinušies Buenosairesā, kur strādāja divās starptautiskās kompānijās. Blēzi – tāds ir šīs ģimenes uzvārds, vēlas nodibināt apvienību un aizdod ēzeļus – Bībelē pieminētos dzīvniekus, citām ģimenēm, kuras vēlas atrauties no ikdienas steigas un pabūt kopā, lai vairāk laika veltītu cits citam.

I. Šteinerte/VR




Share






Par mums Raidījumu laiks Rakstīt redakcijai VR produkcija Saites Citas valodas Svētais Krēsls Vatikāns Pāvesta liturģiskie dievkalpojumi
Visas tiesības aizsargātas.© Webmaster / Atsauksmes / Lietošanas noteikumi / Reklāma