Kard. V. Kaspera komentārs attiecībā uz izmaiņām lūgšanā par ebrejiem

Pāvesta Benedikta XVI veiktās izmaiņas lūgšanā par ebrejiem, kas ir iekļauta Romas Misāles vecā rita Lielās Piektdienas liturģijā, ir izraisījušas neizpratni, jo īpaši ebreju kopienās. Viena no lūgšanas daļām attiecas uz pestīšanu, ko var saņemt, atzīstot Jēzu Kristu kā vienīgo visu cilvēku Pestītāju. Vatikāna radio korespondents Džovanni Peduto lūdzu sīkāk izskaidrot šo daļu kardinālam Valteram Kasperam. Viņš veic Pontifikālās kristiešu vienības veicināšanas padomes prezidenta pienākumus un šīs padomes ietvaros vada arī komisiju attiecībām ar ebrejiem. Lūk, kardināla teiktais:

„Attiecību vēsture ar ebrejiem ir sarežģīta un smaga, tāpēc neiztrūkst arī īpašs jūtīgums pret lietām. Lūgšana, kas līdz šim pastāvēja Baznīcas vecajā ritā, bija nedaudz aizvainojoša, jo tur bija runa par aklumu. Svētais tēvs vēlējās šo punktu izņemt, taču vienlaikus viņš vēlējās uzsvērt arī specifisko atšķirību, kas pastāv starp katoļiem un ebrejiem. Mums ir daudz kas kopīgs: Ābrams, tēvi, patriarhi, Mozus. Arī Jēzus bija ebrejs, arī Viņa māte Marija bija ebreju tautības sieviete… Mums ir daudz kas kopējs, taču pastāv specifiska atšķirība, proti, ka Jēzus ir Mesija, Dieva Dēls. Tā ir atšķirība, kuru nedrīkst noslēpt. Tāpēc Svētais tēvs vēlējās teikt – „jā, Jēzus Kristus ir visu cilvēku, arī ebreju Pestītājs.” Tieši to viņš saka savā lūgšanā. Derība ar Izraeļa tautu joprojām ir spēkā, jo Jēzus Kristus to apstiprināja ar savu nāvi. Taču, ja šai lūgšanā runa ir par ebreju atgriešanos, tas nenozīmē, ka Katoliskā Baznīca vēlas veikt šo atgriešanas „misiju”. Pāvests atsaucas uz svētā apustuļa Pāvila vēstuli romiešiem, kuras 11. nodaļā tiek izteikta cerība, ka tad, kad Baznīcā būs atgriezies liels daudzums pagānu, tad arī viss Izraelis tiks pestīts. Tā ir eshatoloģiska cerība. Tas nenozīmē, ka mēs tagad sāksim kādu misiju. Mums ir jāapliecina sava ticība, tas ir skaidrs. Taču es teiktu lūk ko: kā to jau ir atzinis pazīstamais ebreju tautības pārstāvis Jūls Īzaks, „agrāk valodā netrūka dažādu nicinājuma formu”. Taču tagad pastāv cieņa pret dažādo un atšķirīgo. Tāpēc mums, savstarpēji, ir jāciena arī starp mums pastāvošās atšķirības.”

Dažas ebreju kopienas šīs liturģiskās izmaiņas uzskata par šķērsli dialogā ar Katolisko Baznīcu. Uz jautājumu, vai tas tiešām apdraud dialogu, kardināls Kaspers atbildēja:

„Dialogs vienmēr nozīmē to, ka tiek cienīta otras puses pozīcija un identitāte. Mēs cienām ebreju identitāti, bet viņiem būtu jāciena mūsējā, kuru mēs nedrīkstam noslēpt. Dialogs norisinās tieši par to, kas mums ir kopējs un kas atšķirīgs. Es nesaskatu to par šķērsli, bet gan drīzāk par teoloģiska dialoga izaicinājumu.”

iš