Priesteris Dž. Grieko: "No jauna novērtēt vecvecāku lomu ģimenē!"
No 3. līdz 5. aprīlim Vatikānā norisinās Pontifikālās Ģimeņu padomes rīkota sanāksme
par tematu „Vecvecāki. Viņu liecība un klātbūtne ģimenē”. Intervijā Vatikāna radio
par šo tematu vairāk stāsta minētās padomes pārstāvis, priesteris Džanfranko Grieko.
Pāvests
Benedikts XVI vairākkārt ir runājis par „izglītības neatliekamību” un par ģimeņu nepieciešamību
aizvien vairāk apzināties savu lomu bērnu audzināšanā. Kāda loma šai ziņā pieder vecvecākiem?
Vecvecākiem,
bez šaubām, nav otršķirīga loma. Viņus ir nepieciešams likt ģimenes centrā, jo vecvecāki
ir ģimeņu vēstures liecinieki. Šī vēsture aizsākās pirms daudziem gadiem, tā ir vēsture,
ko viņi veidoja, strādājot un uzticīgi liecinot. Uzskatu, ka pienākums likt vecvecākus
ģimeņu centrā, lielā mērā attiecas arī uz Baznīcu. Šo tematu gan tiešā, gan netiešā
veidā skāra arī pāvests Pasaules Ģimeņu dienā Valensijā. Pontifikālā Ģimeņu padome
ir uzņēmusies to aplūkot šobrīd notiekošajā sanāksmē.
Pateicoties vecvecāku
pieredzei un gudrībai, viņiem ir piederējusi liela loma un autoritāte ģimenē, taču
šodien, jo īpaši, modernajā Rietumu sabiedrībā šī loma un autoritāte, šķiet, ir gandrīz
izzudušas. Tomēr, par vecvecākiem tiek bieži runāts jau Vecajā Derībā…
Problēma
slēpjas tajā, ka ģimenes šodien pārdzīvo smagu un sarežģītu periodu. Tāpēc, ja tēvam
un mātei nākas saskarties ar daudzām ļoti sarežģītām situācijām, kur šī mīlestība
tiek ievainota, kur tā tiek atstāta novārtā, tad automātiski sāk trūkt atbalsta punktu.
Savukārt, ja trūkst atbalsta punktu, jo īpaši, tēva un mātes lomas ģimenē, bērni,
izaugot, vairs nerēķinās arī ar vecvecākiem. Viņi tiek nodoti pansionātos, izolēti
no ģimenēm, un ģimenes locekļi viņus apmeklē tikai svētdienās, vēl retāk, vai pat
neapmeklē nemaz. Gandrīz visiem dzīvē ir bijusi lielāka, vai mazāka pieredze, ko esam
guvuši, pateicoties vecvecākiem. Tāpēc ir jācenšas, lai viņi atgrieztos ģimenē un
tāpat kā agrāk spēlētu tur galveno lomu kopā ar visiem ģimenes locekļiem.
Pasaulē
ir tautas un kultūras, piemēram Āfrikas kontinentā, kur veci ļaudis joprojām tiek
cienīti un godināti. Kādā veidā viņu civilizācija var palīdzēt mums, lai no jauna
izprastu vecvecāku vērtību?
Patiešām, šai globalizācijas
laikmetā ir nepieciešams, lai citas kultūras, šīs attālās „pasaules”, kas mūsdienās
kļūst aizvien tuvākas, palīdz smelties arī piemērus – tieši tāpēc, ka šais kultūrās
veci ļaudis tiek likti uzmanības centrā. Ir jāapzinās, ka mūsu vecvecāki ir nesuši
upurus, lai pašaizliedzīgi dotu bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem to, ar ko savulaik
nav varējuši nodrošināt sevi. Tāpēc ir labi, ka mēs raugāmies uz šīm kultūrām un spējam
novērtēt to, ka ģimenes centrā tās vienmēr ir rezervējušas vietu saviem sirmgalvjiem.
Pontifikālā
Ģimenes lietu padome jau gatavojas sestajam Pasaules Ģimeņu saietam, kas nākamgad
notiks Mehiko. Kā noris šī gatavošanās?
Par šo pasākumu
rūpējamies gan mēs Pontifikālajā Ģimeņu padomē, gan arī Mehiko arhidiecēzē, kardināla
Norberto Riveras Karreras vadībā. Līdz saietam ir palikuši astoņi-deviņi mēneši, taču
jau ir paspēts sagatavot katehēzes ģimenēm. Gatavs ir arī pasākuma logo. Gatavošanās
šim notikumam notiek daudzviet pasaulē un tas tiek darīts ar atbildības, izaugsmes
un līdzdalības sajūtu, kas ir ļoti izteikta vietējās Baznīcās.