Benedikts XVI: "Šīsdienas svētki liek pacelt skatienu uz debesīm"
Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos pāvests apmeklēja svētā Toma no Villanovas
vārdā nosaukto draudzi, kuras dievnams atrodas netālu no pāvestu vasaras rezidences
Kastelgandolfo pilsētiņā. Uzrunājot baznīcēnus, Benedikts XVI atgādināja, ka Jaunavas
Marijas debesīs uzņemšana ir vissenākie mariāniskie svētki. Tie dod iespēju kopā ar
Mariju pacelties gara augstumos, kur var ieelpot pārdabiskās dzīves tīro gaisu un
pārdomāt par visautentiskāko skaistumu, kas nav nekas cits kā svētums.
Pāvests
paskaidroja, ka Marija ir jaunās cilvēces sākums, viņa ir radība, kurā Kristus noslēpums
– Viņa iemiesošanās, nāve, augšāmcelšanās un uzkāpšana debesīs to ir atbrīvojusi no
nāves, un dvēselē un miesā pārveidojusi, un sagatavojusi nemirstīgās dzīves valstībai.
Tāpēc Marija visiem cilvēkiem kalpo par drošas cerības un mierinājuma zīmi.
Benedikts
XVI turpināja: „Šīsdienas svētki mums liek pacelt skatienu uz debesīm. Tās nav abstrakto
ideju debesis, nedz arī iztēlē radītās mākslas debesis. Šīs debesis ir patiesās īstenības,
jeb paša Dieva debesis. Dievs ir debesis. Viņš ir mūsu mērķis – mērķis un mūžīgais
mājoklis, no kura nākam un uz kuru tiecamies.”
Marija, tāpat kā viņas Dēls,
no šīs pasaules devās uz Tēva mājām. Pāvests sacīja, ka tas sagaida arī mūs, jo mēs
visi esam Dieva Tēva bērni, visi esam brāļi un māsas Jēzū, un visi esam arī Marijas
bērni. Viņa ir mūsu Māte. Mēs visi tiecamies pēc laimes. Laime, pēc kuras tiecamies,
ir Dievs. Tādējādi mēs esam ceļā pie šīs laimes, kuru saucam par debesīm. Marija mums
palīdz un mūs iedrošina.
Pāvests paskaidroja, ka Kristus ir iesākums, taču
Viņa augšāmcēlušā miesa nav atdalāma no Viņa Mātes Marijas miesas. Viņā visa cilvēce
ir iekļauta debesīs uzņemšanas perspektīvā, kurā, kā saka apustulis Pāvils, vairs
nebūs nedz asaru, nedz nopūtu, jo nebūs vairs nāves.
Jaunavas Marijas debesīs
uzņemšanas svētkos pāvests aicināja lūgt Mariju, lai viņa dāvā mums savas ticības
dāvanu, tās ticības, kas jau tagad palīdz dzīvot šai dimensijā starp laicīgo un bezgalīgo.
Homīlijas
noslēgumā Benedikts XVI uzsvēra: „Raugoties uz debesīs uzņemto, mēs labāk spējam saprast,
ka mūsu ikdienas dzīve, lai arī to iezīmē pārbaudījumi un grūtības, kā upe plūst uz
dievišķo okeānu – pretim prieka un miera pilnībai. Mēs saprotam, ka mūsu nāve nav
beigas, bet ieiešana dzīvībā, kas nepazīst nāvi. Mūsu noriets pie šīs pasaules apvāršņa,
nozīmē jaunas auroras uzlekšanu jaunajā pasaulē, dienā, kas ilgst mūžīgi.”