Latvija: komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Pagājuši 60 gadi kopš mūsu tautas lielo ciešanu dienas, kad padomju Krievijas okupācijas vara izsūtīja lielu daļu mūsu tautas. 1949. gada 25. marts nebija vienīgā varmācības diena šajā laikā. Katru dienu notika aresti, cilvēki pazuda bez pēdām, taču 25. martā bezdievīgais ļaunums atkal bija sasniedzis savu augstāko pakāpi. Mēs šajās dienās varam lasīt un dzirdēt par tā laika notikumiem, taču veltīgi būs pagātnē nestie upuri, ja mēs pagātnes ciešanu atspulgu nesaskatīsim šodienā, ja mēs no šīs pagātnes nemācīsimies, nevēlēsimies atrast norišu cēloņus un nespēsim izdarīt pareizos, šodienai noderīgos secinājumus.

Šodien bieži nākas dzirdēt no līdzcilvēkiem žēlošanos par, it kā, grūtiem dzīves apstākļiem. Žēlojas pat jauni, veselīgi cilvēki. Kas viņiem, paēdušiem, ar pajumti nodrošinātiem liek žēloties? Kas daudziem no viņiem liek iznīcināt sevi alkohola postā? Tas nav nekas cits, kā mūsu laika sabiedrības attālināšanās no Dieva. Brīdī, kad nolaižas rokas, kad tik ļoti gribas pažēloties par dzīves grūtībām, atcerēsimies tos, kuri izgāja grūto ciešanu ceļu svešajā zemē. Viņiem bija daudz grūtāk. Bieži vien, tikai caur brīnumainu Dieva žēlastību šie cilvēki izdzīvoja. Atcerēsimies, ka mūsu problēmas bieži vien nav pat simtā daļa no tām ciešanām, kuras nācās pārciest izsūtītajiem ļaudīm svešumā.

Taču mūsu sabiedrībā arī ir cilvēki, kuriem ir grūti. Tie ir daudzi bērni, veci cilvēki un slimnieki, kuru fiziskais stāvoklis nostāda viņus šādā smagā situācijā. Taču, ja toreiz cilvēku ciešanas izraisīja brutāla bruņota vara, šodienas ciešanas ir mūsu pašu vēlmju domāšanas, vienaldzības un politiska naivuma sekas. Šodien tik daudzi no mums, pat tie, kuri bieži apmeklē baznīcu, savās sirdīs nejūt mieru un neredz Dieva svētību. Tas tikai liecina par to, ka mēs paši savā dzīves ceļā esam nomaldījušies un, pat Baznīcu vairāk redzam kā kādu rituālu izpildīšanas vietu. Tāpēc pārdomāsim, kas mūsu domās un darbos nesaskan ar mūsu pašu dziļāko būtību? Paskatīsimies uz apkārt notiekošo un mūsu lomu tajā.

Vai mēs, piemēram, it kā, pamatvērtību vārdā rīkodami spožas demonstrācijas un iesaistīdamies apšaubāmu polittehnologu rīkotās provokācijās homoseksuāļu aktivitāšu dienās, neesam aizmirsuši pašu Jēzu, kurš mūs uzrunā caur sabiedrības visneaizsargātāko daļu? Pirms izejam greznos, labi iestudētos pasākumos padomāsim, vai zem spožās fasādes netiek slēptas lielas ciešanas un posts? Vai aiz šīs fasādes nemirst mūsu pašu tauta? Šo postu fiziski nejūtu ne es, ne citi veselie, labi paēdušie, labklājībā dzīvojošie, taču tas skar visus mūs. Par to nerunā spožās svinībās, kurās bieži vien cenšas iepīt arī mūsu Baznīcu. To nepiemin Latvijas tēla veidotāji, taču tas skar mūsu sirdsapziņas un mūsu nākotni. Nebūs Dieva svētības ne mūsu zemei, ne mums pašiem, ja mēs, iluzoras pamatvērtību aizstāvības vārdā rīkodami spožas svinības, cietsirdīgā vienaldzībā novērsīsimies no tiem, kuriem mūsu palīdzība šodien visvairāk vajadzīga. Dievam nav vajadzīgi spoži skatuves pasākumi. Visa cilvēces vēsture rāda, ka vislielākie ieļaunojumi ceļas tur, kur Dieva vārds tiek izmantots šauru aprindu egoistisku mērķu sasniegšanai.

Sabiedrības problēmas nav no mums atrautas. Tās skar mūs visus. Mūsu attieksme ir mūsu sirdsapziņas spogulis, kurā atspoguļojas mūsu dvēseļu patiesais stāvoklis. Mēs esam gan morāli, gan arī, politiski atbildīgi. Jo vairāk mēs paļausimies uz priekšvēlēšanu solījumiem un spožām publiskām akcijām, jo mazāk domāsim un rīkosimies paši, jo tālāk mēs attālināsimies no Dieva. Dievs mums ir devis gan nemirstīgas dvēseles, gan fiziskus ķermeņus. Taču Viņš mums ir devis arī prātu, lai saprastu un sirdsapziņu, lai mēs tās vadīti rīkotos. Viņš mums ir devis spēju mīlēt savus tuvākos. Šīs brīnišķās, vērtīgās Dieva dāvanas bieži vien snauž mūsos mūsu aizmirstas un nekoptas. Arī 1949. gada 25. marta notikumi bija sekas tam, ka toreiz, iepriekšējās desmitgadēs, šīs, no Dieva piešķirtās dāvanas tika pārāk bieži atstātas novārtā. Lai mūsu tautas pagātnē piedzīvotās ciešanas nekļūst par gaušanās, par mūsu tautas smagās pagātnes apraudāšanas cēloni! Iztaisnosim muguras un paskatīsimies patiesībai acīs! Smagais ciešanu ceļš bija jāmaksā par mūsu pašu valsts vadītāju kļūmīgo nepretošanos varmāku agresijai.

Mūsu nākotne ir mūsu pašu rokās! Apvienosim savus spēkus, savu prātus. Atmodināsim sirdsapziņas! Tad mēs sapratīsim mūsu tautas ciešanu patieso nozīmi. Tad mēs gan izsūtījumu laika nevainīgajos upuros, gan šodienas cietējos spēsim saskatīt pašu Jēzu! Tad mēs no svešu kungu uzdotu mājas darbu pildītāju tautas atdzimsim par brīvu tautu un mūsu zemē atgriezīsies Dieva svētība. Pieminēsim ar dziļu cieņu tos mūsu tautas dēlus un meitas, kas pirms daudziem gadiem gāja smago ciešanu ceļu. Lai Dieva svētība vienmēr ir ar viņiem!

A. Brikmanis, Vatikāna Radio, Rīga