Žurnālists Š. P. Lovets par pāvesta ceļojumu: Varbūt tomēr?
Pāvests atpūšas pēc sava intensīvā, nedēļu ilgā ceļojuma pa Svēto Zemi. Vatikāna radio
žurnālisti, kas devās līdzi Svētajam tēvam, lai atspoguļotu viņa vizīti no notikumu
vietām, vēl turpina sniegt virkni informācijas gan par to, kā norisinājās dažādās
tikšanās un apmeklējumi, gan par vizītes atspoguļojumu vietējos masu medijos. Ir tapušas
arī vairākas intervijas ar bīskapiem, Svētās Zemes kustodijas pārstāvjiem, franciskāņu
tēviem, politiķiem. Šons Patriks Lovets, Vatikāna radio angļu nodaļas žurnālists apraksta
personīgās izjūtas neilgi pirms atgriešanās Romā. Ielūkosimies viņā atsūtītajā reportāžā:
„Svētajā
Zemē ir ierasts teikt „miera retorika”. Shalom, Salaam, Peace!
Cik daudzreiz šo vārdu esmu dzirdējis aizvadītās nedēļas laikā! Esmu dzirdējis, ka
to saka un dzied garīdznieki un bērni. Trijās valodās un alfabētos esmu redzējis to
rakstītu uz plakātiem, karogiem un baloniem. Esmu to redzējis kompjūtergrafikā un
uz grafiti zīmējumiem klātajām sienām. Tas ir vārds, kas visbiežāk atskanēja katrā
no viņa trīsdesmit vienas uzrunas. Ja jau katrs šai pasaules vietā grib mieru – tad
kāpēc gan to ir tik grūti sasniegt?
Pāvesti un politiķi, nemaz nepieminot vienkāršus
cilvēkus, kā tevi un mani, šo pašu jautājumu ir uzdevuši visā Svētās Zemes pastāvēšanas
laikā. Pirms nedēļas es teiktu, ka mēs neesam pietuvinājušies atbildei tuvāk, kā tie,
kas šeit ir dzīvojuši gadsimtiem ilgi. Bet tagad, neesmu pārliecināts… Sauciet mani
par vientiesi, bet pēc nedēļas, kas ir bijusi piesātināta ar tuvām tikšanās reizēm,
pēc sekošanas šim „miera svētceļojumam” no aizkulisēm, pat pēc baiļu, dusmu un neuzticības
pieredzes aci pret aci, es tomēr nespēju valdīt sevī piesardzīgu optimismu. Varbūt?
Varbūt tomēr…?
Pāvests teica 31 publisku uzrunu, bet viņš (mēs) dzirdējām vismaz
četrreiz vairāk citu uzrunu. Dzirdējām svarīgu personu – Baznīcas pārstāvju, reliģiju
līderu, politiķu uzrunas. Bez šaubām, daudz kas bija tikai „miera retorika”, tāpat,
kā to jau esam dzirdējuši gadiem, neredzot nekādus rezultātus. Taču bija arī dažas
uzrunas, kurās izskanēja pārliecinoši komentāri un kurās bija pieminēts arī konkrēts
devums.
Taču viena lieta ir skaidra: cilvēkiem pietiek! Viņiem ir gana! Kristieši,
ebreji, musulmaņi – katrs grib piecelties un pa īstam dzīvot savu dzīvi. Pāvesta vēstījumam
bija jēga un izaicinājums. Viņš nelolo ilūzijas. Arī mēs nē! Lai sadziedētu brūces
pēc tik daudz vardarbības un aizmirstu sāpes pēc tik daudziem upuriem, ir vajadzīgs
kas vairāk nekā vārdi un lūgšanas vien. Taču – Dievs ir liels! Elohim Gadol! Allah
Akhbar! Tāpēc - varbūt, varbūt tomēr…?
Un tas ir pēdējais vārds, ko saku
no Svētās Zemes.” Šādi Vatikāna radio žurnālists Šons Lovets rezumē savus nedēļu ilgos
vērojumus, sekojot pāvesta gaitām zemē, kurā dzīvoja, nomira un augšāmcēlās Jēzus.