Svētajā Misē pāvests pagodina tēva Pio piemiņu

Svētdien pāvests apmeklēja San Džovanni Rotondo svētnīcu, kur glabājas arī svētā tēva Pio relikvijas. Benedikts XVI svinēja Svēto Misi, tikās ar slimniekiem, kas mīt blakus svētnīcai uzceltajā slimnīcā, kā arī ar svētnīcas personālu un vietējo klēru. Pagodinājis tēva Pio piemiņu pie viņa kapa, pāvests celebrēja svēto Misi svētnīcas sakrālajā laukumā.

Svētās Mises homīlijā, pāvests atsaucās uz Evaņģēlija fragmentu par to, kā Jēzus aptur bangojošo vētru, kas plosās jūrā. Jūra Svētajos Rakstos ir draudošs, haotisks un destruktīvs elements, par kuru ir vara tikai Dievam Radītājam. „Tomēr pastāv cits spēks, kas vada pasauli,” teica pāvests. Tas spēj pārveidot un atjaunot radības. Šis spēks ir Kristus mīlestība. Tātad, tas nav kosmisks spēks, bet gan dievišķs, transcendents. Tas darbojas universā, taču pati par sevi, Kristus mīlestība ir „cita veida” mīlestība. Šo transcendento citādumu Kungs ir parādījis savās Lieldienās, sava izvēlētā ceļa svētumā, lai mūs atbrīvotu no ļaunā varas.

Pāvests paskaidroja: „Cēlais, bangojošās jūras nomierināšanas žests ir Kristus kundzības zīme pār negatīvajiem spēkiem un tas liek domāt par Viņa dievišķību. „Kas ir tas – izbrīnīti un satraukti vaicā mācekļi, kam pat vējš un jūra paklausa?” (Mk 4,41) Viņu ticība vēl nav stipra, tā tikai veidojas. Uzticība vēl jaucas ar bailēm. Jēzus paļaušanās uz Tēvu, tomēr, ir pilnīga. Šī mīlestības spēka dēļ Viņš var gulēt vētras laikā, juzdamies pilnīgi drošs Dieva rokās. Taču pienāks brīdis, kurā arī Jēzus izjutīs bailes un satraukumu: kad nāks Viņa stunda, Viņš izjutīs uz sevi visu cilvēces grēku smagumu, kas kā milzīgs vilnis grasās pārlieties pār viņu. Šī patiešām būs briesmīga vētra. Tā būs nevis kosmiska, bet garīga. Tas būs pēdējais, galējais ļaunuma uzbrukums Dieva Dēlam.”

Pāvests teica, ka arī šai stundā Jēzus nešaubījās par Dieva Tēva varu un Viņa klātbūtni, neraugoties uz to, ka Viņam pilnībā bija jāpieredz attālums starp naidu un mīlestību, starp meliem un patiesību, starp grēku un žēlastību. Viņš šo drāmu izdzīvoja īpašā veidā, sevišķi Ģetzemanē, bet vēlāk arī savā krustaceļā, līdz pat nāvei. Tai brīdī Jēzus bija viss viens ar Tēvu, pilnīgi atdevies Viņam. No otras puses, būdams solidārs ar grēciniekiem, viņš bija atšķirts no Tēva un jutās it kā Viņa atstāts.

Pāvests teica, ka šo Jēzus pieredzi ir izbaudījuši arī daži svētie. Viens no viņiem ir tēvs Pio no Pjetralčinas. Stigmāti, kas iezīmējās viņa miesā, viņu intīmā veidā vienoja ar Krustā sisto un Augšāmcēlušos. Tēvs Pio saglabāja savas dabiskās dāvanas, arī savu temperamentu, taču visu viņš veltīja Dievam, kurš viņu varēja brīvi izmantot, lai turpinātu Kristus darbu: lai sludinātu Evaņģēliju, piedotu grēkus un dziedinātu slimos miesā un garā.

Svētais tēvs turpināja: „Tāpat kā Jēzum, arī tēvam Pio īstā, radikālā cīņa bija jāveic nevis pret redzamiem ienaidniekiem, bet pret ļaunā garu. Vislielākās „vētras”, kas viņu apdraudēja, bija dēmona uzbrukumi, pret kuriem viņš aizstāvējās ar „Dieva ieročiem”, ar „ticības vairogu” un „Gara zobenu, kas ir Dieva Vārds” (Ef 6,11.16.17). Palikdams vienots ar Jēzu, viņš savā redzeslokā vienmēr paturēja cilvēka drāmas dziļumu, tāpēc viņš ziedoja sevi un savas ciešanas, un prata sevi izmantot slimnieku dziedināšanai un viņu ciešanu atvieglošanai. Vadīt dvēseles un atvieglināt ciešanas – tā var īsumā aprakstīt svētā Pio no Pjetralčinas misiju.”

Benedikts XVI piebilda, ka tēvs Pio mudināja iet svētuma ceļu ar savu piemēru, vienmēr norādīdams, ka uz svētumu ved lūgšana un tuvākmīlestība. Homīlijas noslēgumā pāvests pakavējās pie katras no tām un norādīja, ka šodien tām būtu jāpievērš katra ticīgā uzmanība, jo īpaši sekularizācijas priekšā.

I. Šteinerte/Vatikāna radio