Priesteru vigīlijas laikā pāvests atbildēja uz vairākiem jautājumiem
“Visu klātesošo priesteru vārdā vēlos jūs sirsnīgi sveikt mūsu vidū, kaut arī labi
apzināmies, ka patiesībā nevis mēs, bet gan svētais Pēteris mūs pieņem un stiprina
ticībā,” tā, sagaidot pāvestu svētā Pētera laukumā, ceturtdienas vakarā teica Klēra
kongregācijas prefekts Klaudio Hjummess. Iesākot Priesterības gada noslēguma vigīliju,
viņš pateicās Svētajam tēvam par to, ko viņš ir darījis un dara priesteru, arī to,
kas ir nomaldījušies, labā. „Zinām, ka jūsu Svētība ir piedevusi un vienmēr piedod
sāpes, ko daži jums ir nodarījuši,” teica kardināls. Viņš uzsvēra, ka neraugoties
uz to, ka Priesterības gads ir noslēdzies, aizvien ir jāturpinās priesteru iekšējās
atgriešanās ceļam.
Vakara gaitā norisinājās priesteru un pāvesta saruna. Benedikts
XVI atbildēja uz priesteru jautājumiem. Žozē Eduardo Oliveira i Silva no Brazīlijas
pajautāja, kā labāk evaņģelizēt sabiedrību, kura nemitīgi mainās. Pāvests vispirms
izteica prieku par visas pasaules priesteru klātbūtni un atzina, ka šodien daudzas
draudzes kļūst lielas un ģeogrāfiski plašas. Tāpēc ir grūti pazīt katru ticīgo. Svarīgi
ir, lai priesteris ilgotos pēc Kristus un nestu sevī Viņa mīlestības uguni, lai viņa
ikdienas darbs nekļūtu par rutīnu pēc parauga „darbs-brīvais laiks”. Tai pašā laikā
pāvests aicināja atzīt savus ierobežojumus. Marka Evaņģēlijā Kungs saka stresa pārņemtajiem,
visu izdarīt gribošajiem mācekļiem „Nāciet savrup un atpūtieties!” Benedikts XVI uzsvēra,
ka arī tas ir pastorālais darbs: rast pazemību un drosmi atpūsties!
Priesteris
Matiass Agnero no Ziloņkaula Krasta Republikas, uzrunājot pāvestu, izteica vērojumu,
ka starp teoloģiju un doktrīnu, kā arī starp teoloģiju un garīgumu ir izveidojusies
plaisa. Dažreiz šķiet, ka teoloģijas centrā netiek likts Dievs. Tas liek izplatīties
subjektīviem spriedumiem, kas arī Baznīcā ļauj ieviesties domai, kas vairs nav katoliska.
„Kā orientēties šādās situācijās, kad pasaule vēlas tiesāt ticību, nevis otrādi?”
jautāja priesteris.
Pāvests atzina, ka šis ir sarežģīts un sāpīgs jautājums.
Viņš teica, ka patiešām pastāv teoloģija, kas vēlas būt akadēmiska, zinātniska un
tā aizmirst par vitālo realitāti, Dieva klātbūtni, par to, ka Viņš runā ne tikai par
pagātni, bet arī par šodienu. Teoloģijai lielu kaitējumu nodara prāta lepnība, kas
aptumšo Dieva klātbūtni pasaulē. Tāpēc ir jābūt drosmīgiem pretoties šībrīža hipotēzēm
un atcerēties Baznīcas lielo ticību, kas ir klātesoša visos laikos un kas paver ceļu
uz patiesību. Ir labi jāpazīst Svētie Raksti. Tas palīdz cīnīties arī pret sektu uzbrukumiem.
Tāpat ir jāiepazīst dažādi mūsdienu strāvojumi, lai spētu uz tiem saprātīgi atbildēt
saskaņā ar mūsu ticību.
Priesteris Karols Miklosko no Slovākijas, kurš strādā
par misionāru Krievijā, pastāstīja, ka viņam un citiem brāļiem priesterībā ir bieži
jāsastopas ar pasaulīgu kritiku par celibātu. Pāvestu viņš lūdza dziļāk paskaidrot
celibāta jēgu. Benedikts XVI teica, ka priesteris saplūst ar Kristus „es”. Vislabāk
tas izpaužas Euharistijā, atskanot konsakrācijas vārdiem „šī ir mana miesa, šīs ir
manas asinis”. Kristus vienmēr aicina pārvarēt savu „es” un domāt par nākotni Dievā.
Liela problēma mūsdienās ir tā, ka arī kristietībā par to tiek aizmirsts. Šķiet, ka
pietiek vienīgi ar tagadni, ar dzīvošanu tajā. Tādējādi tiek aizvērtas durvis mūsu
eksistences patiesajam lielumam. Neticīgajai pasaulei celibāts šķiet skandalozs un
nepieņemams. Nepieņemamas kļūst jebkādas saites, arī laulība. Celibāts ir „jā” vārds
Dievam, nodošanās Viņa rokās, ieiešana Viņa „es”. Pāvests paskaidroja, ka tāpat kā
laulībā, tas ir definitīvas uzticības akts, „jā” vārds nākamajai pasaulei.