Uz redzēšanos paradīzē!
Daudziem cilvēkiem visdažādākajās pasaules malās ir bijusi izdevība tikties ar pāvestu Jāni Pāvilu II. Daudziem mājās glabājas arī pa kādai fotogrāfijai, kas atgādina par šo mirkli, kas kādreiz noticis Romā, vai – iespējams arī, pāvestam viesojoties pašu zemē. Šos neaizmirstamos mirkļus vairumā gadījumu ir iemūžinājis fotogrāfs Arturo Mari. Šobrīd viņš jau ir devies pelnītā atpūtā. Mari kungs, kurš ik dienas atradās līdzās Jānim Pāvilam II, un patiesībā, veidoja daļu no viņa ģimenes, ar intervijas starpniecību dalās atmiņās par savu dzīvi un darbu kopā ar pāvestu. Intervija, ko dažus mēnešus pēc pāvesta nāves, sagatavoja poļu žurnālists Jaroslavs Mikolajevskis, ir publicēta grāmatā „Arrivederci in Paradiso” – „Uz redzēšanos paradīzē!”, kas ir izdota Romas Finegil izdevniecībā. Ievadrakstu grāmatai ir uzrakstījis bijušais pāvesta Jāņa Pāvila II sekretārs, tagad Krakovas arhibīskaps, kardināls Staņislavs Dzivišs. Lūk, viņa teiktais:
„Zināju, ka Arturo ir izcils sava aroda pratējs, taču nezināju, ka viņš ir tikpat brašs stāstnieks. Zināju, ka citiem cilvēkiem viņš prot vēstīt ar attēlu palīdzību, taču nezināju, ka tik lielā mērā prot vērot viņš pats. Zināju, ka ar saviem fotoaparātiem viņš prot uztvert jebkuru situāciju, bet nezināju, ka tik lielā mērā prot izveidot kopēju lietu skatījumu. Nē, patiešām to nezināju un nebiju gaidījis.
Mēs, viņa vistuvākie līdzstrādnieki, kas dienu pēc dienas dzīvojām līdzās Svētajam tēvam, un ko Arturo Mari sauc skaistajā vārdā „ģimene”, pēc 2. aprīļa jautājām, kā pavēstīt par Jāni Pāvilu II tiem, kas viņu nepazina tik tuvu, kā mēs. Kā pavēstīt par viņu dziļas un nopietnas meditācijas brīdī, nepazaudējot to pavedienu, kas, savukārt, liecināja par viņa labestīgo humoru? Kā vienlaikus pastāstīt par viņa stingrību un maigumu, par viņa iegrimšanu lūgšanā un cilvēciskajā realitātē? Vienkāršiem vārdiem runājot, kā savienot visus tos dvēseles stāvokļus, to noskaņu, izvēli, izturēšanos, kas veidoja Svētā tēva, Viņa Svētības, daudzšķautņaino, līdz pat šodienai neizdibināmo personību?
Visi jutām, ka esam viņam un visiem citiem cilvēkiem to parādā, un ar zināmu skaudību pievērsāmies Arturo, kurš savu kalpojumu veica cieši blakus Jānim Pāvilam II, ik dienas dokumentējot viņa pontifikātu. Un tāpat, kā visus šos 27 gadus, Arturo neuzdeva nevajadzīgus jautājumus. Viņš vienkārši lika malā savu fotoaparātu un stāstīja par viņu savā veidā, izmantojot dzīvus vārdus, ar visu savu dēla mīlestību atceroties viņu publiskās un privātās dzīves brīžos, kas visciešāk ir iespiedušies atmiņā.
Tas bija rūpīgs stāsts, kas ieguva intīmus pavērsienus, kuri, savukārt, atklāj daudzas jaunas epizodes, taču nepārkāpj diskrētuma robežas. No otras puses, diskrētums un pazemība vienmēr ir raksturojuši Arturo personību un profesionalitāti. Tā bija diskrēta, neuztverama klātbūtne, pateicoties kurai, Jānis Pāvils II nemaz nejuta, ka tiek fotografēts, vai pat novērots. Līdz ar uzticību, mīlestību un absolūtu atdevi, tieši šis diskrētums viņam nodrošināja Svētā tēva atzinību, ko apzīmogoja tā pateicība, ko viņš izteica neilgi pirms savas nāves.
Pēc šīs skaistās grāmatas izlasīšanas, arī es vēlos teikt „paldies” Arturo par to, ka viņš mūs darīja par to savu atmiņu līdzdalībniekiem, kuras viņš veltīja mūsu visu mīļotajai personai brīdī, kad atmiņas par viņu vēl ir tik dzīvas. Un „paldies” viņam par to, ka šīs atmiņas viņš izteica ar tik lielu cēlumu, dabiskumu un precizitāti!
Viņš turpina dzīvot starp mums
Ja viņš būtu dzīvs un tu šobrīd ienāktu viņa apartamentos, kur tu viņu atrastu?
Pastāvētu tikai divas iespējas: darbistabā pie rakstāmgalda, vai arī kapelā nometušos ceļos. Dažreiz man gadījās ienākt bez pieteikšanās, jo durvis bija vaļā. Taču vienmēr esmu viņu redzējis lūdzoties vai strādājot.
Vai tev viņa ļoti pietrūkst?
Būtu muļķīgi teikt „nē”, taču atbilde nav tik vienkārša un „sentimentāla”. Pirmkārt, tāpēc, ka turpinu domāt par viņu kā par klātesošu personu. Tāda ir ikdienas sajūta: vakarā, piemēram, kad aizveru acis, man prātā nāk viņa izskats. Gandrīz viņu redzu, dzirdu viņa balsi, tāpat kā toreiz, kad tā atskanēja no viņa darbistabas. Taču tā ir arī pārliecība, kas šad tad mēdz pārsteigt, kā piemēram, mana pēdējā ceļojuma laikā Polijā.
Es stāvēju iepretim pusaudžu grupai vecumā no 8 līdz 15 gadiem un mans uzdevums bija stāstīt viņiem par pāvestu. Viņi atradās man pretim, lūkojās manī ar atklātu skatienu, kāds piemīt tikai bērniem, un tad es piepeši pamanīju, ka centrā bija atstāta brīva vieta. Bērni bija sasēduši apkārt tai, it kā šai vietā jau kāds sēdētu. Tūdaļ nodomāju, un pateicu to arī skaļi, ka pāvests ir tur, ka viņš turpina dzīvot mūsu vidū. Kāds var iebilst, sakot, ka tās ir tikai emocijas, kas piemīt cilvēkam, kurš ir dzīvojis blakus pāvestam veselus 27 gadus… . Iespējams, ka tai dienā šī sajūta man radās tāpēc, ka atmiņā atausa viņa daudzās tikšanās reizes ar bērniem, prieks, ko viņi sagādāja pāvestam. Iespējams, taču esmu pārliecināts arī, ka sajūta par viņa nemitīgo klātbūtni ir radusies no kaut kā daudz dziļāka – no veida, kādā viņš mūs sagatavoja savai nāvei.
Kāds vēlas tevi redzēt
Vai tu domā, ka viņš patiešām gribēja jūs sagatavot savai nāvei?
Jā, esmu par to pārliecināts. Tāpat kā esmu pārliecināts par to, ka tas nebija tikai nodoms, bet gan īstas un patiesas rūpes par saviem līdzstrādniekiem un draugiem.
Kā savai nāvei viņš sagatavoja tevi?
Viņa nāves dienā, man piezvanīja Svētā tēva sekretārs, monsinjors Staņislavs Dzivišs. Es nebiju redzējis pāvestu trīs dienas, sapratu, ka šādā brīdī būtu viņu tikai traucējis. Kad šāds cilvēks atvadās no dzīves, ko gan es būtu darījis tur, blakus viņa gultai? Šādos gadījumos labāk noteikti ir skaitīt lūgšanu, nevis censties atstāt labu iespaidu par sevi… Kad priesteris Staņislavs mani pasauca un teica: „Kāds vēlas tevi redzēt”, es lāgā nesapratu, ko īsti viņš gribēja teikt. Katrā ziņā, es atbildēju, ka tūlīt ieradīšos, un devos pāvesta apartamentu virzienā. Ar priesteri Staņislavu bijām satikušies pie lifta durvīm. Mēs ielūkojāmies viens otram acīs. Bijām taču vienas ģimenes locekļi! Ilgu laiku bijām pavadījuši kopā, kopā bijām ieturējuši maltītes, ceļojuši, smējušies, cietuši… Neko nesakot, viņš paņēma mani aiz rokas, izveda gaitenī, un tikai tad es sapratu, ka viņš taisnā ceļā veda mani uz pāvesta istabu…
Biju pārliecināts, ka viņš mirst
Svētais tēvs gulēja uz gultas. Viņš bija pagriezies uz kreisā sāna. Viņa skatiens bija ļoti dziļš, mierīgs, smaidošs. Tas bija ārkārtēji neparasts skatiens. Priesteris Staņislavs teica: „Ojcze śvięty, Svētais tēvs, Arturo ir šeit”. Pāvests dziļā mierā pagriezās un mani ieraugot, plaši pavēra plakstus. Viņa skatiens un viņa smaids bija tik maigi, ka paliku ļoti, ļoti pārsteigts. Viņš teica: „O, Arturo!”, un es nokritu ceļos, satvēru viņa roku, noglaudīju to un noskūpstīju. Viņš, turpinādams smaidīt, vērās manī, līdz kādā brīdī izteica „Paldies”, to atkārtoja vēlreiz, tad atkal pagriezās uz kreisā sāna un aizvēra acis. Viņa seja radīja iespaidu, it kā viņš dotos uz ļoti skaistu tikšanos. Mani pārsteidza tas, cik viņš bija mierīgs, smaidīgs un rāms. Tai brīdī es izsteidzos laukā. Iegājis blakus istabā, raudāju. Dakteris Budzonetti, Svētā tēva mediķis, palīdzēja man apsēsties un palūdza atnest ūdeni. Es raudāju, taču nevis aiz izmisuma, bet gan aiz emociju pārpilnības. Es nebiju izmisis, jo pāvests pats bija neizsakāmi mierīgs.
Vai tu biji pārliecināts, ka viņš tiešām mirst, ka nekad vairs neatlabs?
Pēc tam, kad viņu redzēju, biju pārliecināts, ka viņš mirs. Viņa skatienā bija pārāk daudz mīlestības, tas bija pārāk nereāls. Šis skatiens vairs nepiederēja šai pasaulei. Tas bija tas pats skatiens, kas viņam bija Svētajās Misēs, pirms hostijas konsakrācijas. Tais brīžos viņš viss pārvērtās, it kā vairs nebūtu viņš pats. Viņš izskatījās tā, it kā neskartu zemi, tādējādi radot ap sevi pārdabisku sajūtu. Es atcerējos, ka tas pats skatiens viņam dažbrīd bija Svētās Zemes apmeklējuma laikā, jo īpaši Olīvdārzā…
Es sapratu, ko nozīmē tēvišķā mīlestība
Tais dažās minūtēs es atcerējos daudzas lietas, vārdus un attēlus. Es savienoju dažādus momentus un sapratu vairāk, nekā biju sapratis pirms tam – visas savas dzīves laikā. Taču visvairāk par visu es sapratu, ka viņš mani pasauca ne tikai tāpēc, lai pateiktu „paldies”, vai tāpēc, ka gribēja mani redzēt, bet galvenokārt tāpēc, lai mani mierinātu, lai apliecinātu, ka viņš absolūti nebaidījās mirt. Viņš vēlējās apliecināt, ka šis brīdis viņam nozīmēja priecīgus svētkus, gājumu pretim savam Kungam. Jānis Pāvils II nekad daudz nerunāja par jūtām. Viņš tās pauda ar skatienu, ar kādu žestu, piemēram, paplikšķinot pa muguru, vai pieskaroties rokai. Tāpat arī tuvojoties nāves slieksnim, viņš bez vārdiem, tikai ar savām rūpēm vien, izteica to, ka viņš mani patiešām mīlēja. Viņš mani mīlēja, tātad, jutās atbildīgs par manas dvēseles stāvokli arī pēc savas nāves. Tāpēc viņš mani arī pasauca, lai apliecinātu, ka nāve ir mierīga pāreja pretim daudz svarīgākam tikšanās brīdim. Viņš izturējās pret mani kā pret savu dēlu.
Vai arī tu viņu uzskatīji par tēvu?
Jā, un gribu tev pateikt, ka pēc tam, kad redzēju viņu uz nāves gultas, visā pilnībā sapratu, ko nozīmē tēva mīlestība. Tai brīdī, kas man nozīmēja liela brieduma brīdi un palīdzēja saprast daudzas lietas, es sasaistīju viņa vēlēšanos piešķirt man iekšēja miera sajūtu, ar atmiņām par sava tēva nāvi.
Kad mira mans tēvs, es piezvanīju priesterim Staņislavam, lai pateiktu, ka nevaru ierasties uz pāvesta audienci, kas bija paredzēta pulksten 18.00, un paskaidroju kāpēc. Tuvojoties tēva nāves brīdim, pie viņa gultas stāvēju es un viņa brālis. Mūsu māte bija slima un nemaz nezināja, ka vīrs mirst. Pēc neilga laika bija jāierodas maniem brāļiem. Pēkšņi tēvs lūdza manam tēvocim cigareti. Es iebildu, jo zināju, ka tēvam bija slimas arī plaušas, taču tēvocis ieteica to atļaut. Viņš aizdedzināja cigareti un ielika to tēvam mutē. Saņēmis cigareti, mans tēvs atslābinājās, pasmaidīja un apmierināts nomira.
Tev varbūt šķitīs savādi, ka es salīdzinu Svēto tēvu ar savu tēvu, Apustuliskajā pilī mirstošā pāvesta smaidu ar mana tēva smaidu, kurš mirst ar cigareti mutē, taču es tur neko nevaru iesākt. Viena un otra smaidā tagad es saskatu to pašu tēvišķo mīlestību, vēlēšanos, lai dēls paliktu ar mierīgu sirdi. Tāpat tā bija vēlēšanās pierādīt, ka nāve ir tikai pāreja uz jaunu dzīvi, ka nāve ir atvieglojuma brīdis pēc ilgas un rūpju pilnas dzīves. Jānis Pāvils II sevi nekad netaupīja, tāpat arī mans tēvs. Tēvs strādāja dažādos svētā Pētera Fabrikas sektoros un kā mēdz teikt, darbs šajā fabrikā nekad neaprimst. Viņš strādāja arī bazilikas grotās, kur ieguva kaulu deformāciju, taču nomira apmierināts…
Pavadonis savam vecajam draugam
Stāstu to visu, lai precīzi atbildētu uz tavu iepriekš uzdoto jautājumu – vai tagad, kad Svētais tēvs ir miris, man viņa pietrūkst. Tātad, redzi, veids, kādā viņš atstāja šo pasauli, veids, kādā viņš man parādīja savu aiziešanu, atviegloja viņa trūkumu. Ja viņš pats bija mierīgs, tad vēl mierīgākam ir jābūt man. Taču šeit atbilde nebeidzas un vēl jo vairāk, nebeidzas apraksts par viņa nemitīgās klātbūtnes sajūtu, par kuru jau minēju iepriekš. Lai papildinātu atbildi, ir jāpalūkojas uz jauno pāvestu, uz Benediktu XVI.
Šķiet, ka neesmu sev skaidri pajautājis, ko es būtu darījis pēc Jāņa Pāvila II nāves – vai būtu atstājis savu kalpošanu, vai arī strādātu ar jauno pāvestu. Varbūt es vienkārši nebiju iedomājies par situāciju, kurā viņa vairs nebūtu. Tātad, man likās pašsaprotami, ka pēc Jāņa Pāvila II nāves, es būtu pēkšņi devies pensijā. Toties tagad, kad Svētais tēvs Benedikts XVI mani aicināja palikt, es gandrīz jutos pārsteigts, ka ir sācies jauns pontifikāts. To ir grūti paskaidrot, jo runa ir par intīmu sajūtu, taču uzlūkojot šo jauno pāvestu, redzot, kā viņš darbojas, dzirdot, kā runā, man šķiet, ka es atkal pārdzīvoju to brīdi pirms 27 gadiem, kad tika ievēlēts kardināls Karols Vojtila. Es dzīvoju ar pārliecību, ka viņš patiešām ir šeit, Vatikānā, un tāpat arī viņa senais draugs un līdzstrādnieks. Lai arī Benedikts XVI, salīdzinājumā ar Jāni Pāvilu II, ir tik atšķirīga temperamenta cilvēks, tomēr viņa vārdos un žestos saskatu pāvestam Vojtilam raksturīgās izpausmes. Tā ir gandrīz materiāla un taustāma sajūta. Un es neprastu to paskaidrot labāk.
Vai jūs runājat par viņu tā dēvētajā „pāvesta ģimenē”?
Jaunā pontifikāta sākumā iespējas runāt nav lielas, jo ir ļoti daudz darba. No otras puses, lielākās ģimenes daļas vairs nav.
Kas veidoja Jāņa Pāvila II „ģimeni”?
Tas ir vārds, ko izmantojām, lai apzīmētu cilvēkus, kuri privātajā dzīvē atradās viņam vistuvāk: sekretārs Staņislavs Dzivišs, tas ir, priesteris Staņislavs, vicesekretārs Mečislavs Mokšickis, piecas klostermāsas un pāvesta nama pārvaldnieks Andželo Gēgels. Tie ir cilvēki, par kuriem domāju ar lielu cieņu un atzinību. Viņi Svētajam tēvam veltīja savu mīlestību un dzīvi.
Un tu pats arī esi šai ģimenē?
Jā, arī es. Priesteris Staņislavs kļuva par Krakovas arhibīskapu, priesteris Mieteks par Ļvovas arhidiecēzes palīgbīskapu. Arī klostermāsas atstāja Apustulisko pili un tas ir vairāk nekā saprotams. Pastāv daudzas detaļas, kuru pazīšanu nosaka prakse, pieredze: ir vajadzīgs kāds, kuram būtu jāiepazīstina jaunais sekretārs ar dzīves ritmu, ar organizāciju… Taču vēlos, lai mani nepārprot: ne klostermāsu, ne priesteru aizbraukšana nenosaka to zināmo tukšumu, kāds pastāv, runājot par Jāni Pāvilu II. Vairāk par visu noteicošais ir diskrētums. Katram ir savas atmiņas un pārdomas par gadiem, kas pavadīti blakus Svētajam tēvam, taču mūsu atmiņa vēl ir ļoti svaiga, lai runātu par viņu. Mums pietiek tikai dažu žestu, vai sveiciena, kas nozīmē daudz…
Benedikts XVI vairākkārt ir runājis par sava priekšgājēja svētumu
Ikreiz, kad pa tālruni sarunājos ar priesteri Staņislavu, viņa jautājumā „Kā klājas?” intuitīvi jūtu raizes par to, kā es pavadu pirmos mēnešus pēc Jāņa Pāvila II nāves. Tai pašā laikā jūtu arī solidaritāti un vienotības apliecinājumu. Šķiet, ka priesteris Staņislavs atzītos: „Lieliski zinu, ko tu jūti, jo arī es jūtu gluži to pašu!”. Viņam piemīt tas īpašais balss tembrs, kas mani aizkustina un kas nekavējoties liek visu saprast bez liekiem vārdiem. Kad tiekos ar dažiem cilvēkiem, to skaitā, ar augstiem Baznīcas hierarhiem un kad viņi man jautā: „Arturo, kā tev iet?”, arī tad ar šo jautājumu vien pietiek, lai saprastu, ka visi domājam par to pašu cilvēku un par to pašu zaudējumu.
No kardināliem īpašu vēlēšanos izteikt solidaritāti un ģimenisku tuvību izrāda Nagi, Šēnborns un Maradiaga. Nagi to mēdz izteikt ar apskāvienu, Šēnborns ar rokasspiedienu, ko pavada, piemēram, šāda frāze: „Viņš mums daudz ir iemācījis un mums ir jādara viss, lai saglabātu viņa mācību dzīvu”. Kardināls Maradiaga, par kuru tika runāts kā par Jāņa Pāvila II iespējamo sekotāju, šai ziņā pārspēj visus pārējos. Viņš stāsta, ka vērojis mani jau gadiem ilgi, un ka no manis esot iemācījies daudzas lietas… Es? Ko gan šim lielajam kardinālam varētu iemācīt es, fotogrāfs? Taču nākas atzīt, ka šādi vārdi aizkustina sirdi. Tātad, atbalstām cits citu ar nelieliem žestiem – ar rokasspiedienu, skatienu, pieskārienu plecam, vairāk nekā ar vārdiem.
Vai arī Benedikts XVI ieminas par viņu?
Pietiek dzirdēt viņa publiskās runas. Viņš neapsīkstoši atgādina par viņu kā par „mīļoto, neaizmirstamo” Jāni Pāvilu II. To viņš dara arī privātās sarunās, taču nejūtos pilnvarots nest viņa vārdus ārpus Vatikāna. Katrā gadījumā, vislielāko mīlestības un cieņas apliecinājumu viņš ir izdarījis, atklājot beatifikācijas procesu.
Vai esat pārsteigti par to, ka Benedikts XVI ir uzsācis beatifikācijas procesu tik agri, vēl pirms pieciem kanoniskajiem gadiem, kam būtu jāpaiet pēc nāves?
Nemaz nē. Tas, kas mani patiešām pārsteidza, bija dažu žurnālistu izbrīns. Pēc bērēm, kad cilvēki bija saukuši jau pazīstamo „Santo subito!” – „Tūlīt svēts!”, daži mēdza teikt: „Nevar būt! Kardināls Ratcingers ir tik apdomīgs, viņš noteikti gaidīs, jo Baznīca ir noteikusi laikus, kas tiek ievēroti”. Taču viņi bija aizmirsuši, ka „apdomīgais” kardināls Ratcingers, kas pelnīti tiek uzskatīts par Baznīcas mācības un tās nemainības aizstāvi, nu ir kļuvis par pāvestu ar visām pāvestam piederošajām prerogatīvām. Bez tam, tika aizmirsts, ka gadiem ilgi viņš bija viens no visciešākajiem Jāņa Pāvila II līdzstrādniekiem, ka viņš vairākkārt ir varējis pieskarties sava priekšgājēja svētumam un ka viņa pārliecība un ticība ir daudz stiprākas par noteiktajiem ierobežojumiem. Es nevēlos interpretēt jaunā pāvesta lēmumu. Varu runāt tikai par to, ko redzēju un dzirdēju pirmajā personā. Varu teikt tikai, ka viņa rīkojumu atklāt beatifikācijas procesu, uztvēru kā pašsaprotamu lietu. Man un ne tikai man vienam bija tā žēlastība darboties ciešā tuvumā ar dzīvu svēto.
„Svēts” – tas ir vārds, kas rezervēts tikai garā lielajiem, tādiem kā svētais Francisks. Pārskrien trīsas, dzirdot to attiecinām uz cilvēku, ko pazinām.
Es to apzinos un nemaz nevilcinos domāt par viņu kā par tādu pašu svēto, par kādu uzskatu svēto Francisku.
Svētais Francisks darīja brīnumus. Viņš, piemēram, pieradināja Gubio vilku, no pilsētas padzina dēmonus…
Arī Jānis Pāvils II nav paveicis mazāk. Arī tad, ja domāju, ka viņa vislielākais darbs bija tas, kā viņš pārveidoja pasauli, kā palīdzēja cilvēkiem, tās ir runas, kas nebūtu jāsaka man. Es esmu tikai hronists, liecinieks.
Vai tu esi arī brīnumu liecinieks?
Es nezinu, kas ir un kas nav brīnums. To zina tikai Baznīca. Taču, ja runājam par fenomeniem, kas pārspēja visas normas un ko privātā sarunā varam saukt par „brīnumainiem”, tad viņa dzīvē netrūka arī to…
Klausi, nolādētais! Tas ir pāvests!
Tu teici, ka svētais Francisks padzina dēmonus no pilsētas. Atceros, kā vienā no vispārējām audiencēm bija atvesta kāda meitene, nedaudz īpatnēja. Pēkšņi audiences laikā viņa sāka kliegt. Tā nebija cilvēka balss. Šī balss līdzinājās dzīvnieka balsij, vai vēl vairāk, tā šķita nākam no pazemes. Meitene izbļāva neglītus vārdus, kas bija dusmu un naida piesātināti.
Kam tie bija adresēti?
Pāvestam! Pārvaldnieka palīgs, monsinjors Danci devās pie meitenes, centās ar viņu runāt, taču bez rezultātiem. Meitene plosījās aizvien vairāk, kliedzot arvien vulgārākus un aizvainojošākus vārdus. Pēc audiences Svētais tēvs pieņēma apmeklētājus, tad kāpa papamobilī un sāka doties uz Vatikāna iekšējo teritoriju. Netālu no Zvanu arkas, tieši pie bazilikas sienas, atradās meitene. Viņai bija ap 20-22 gadi, augumā trausla, taču tobrīd viņai piemita tik daudz spēka, ka pat seši spēcīgi vīri – Vatikāna kārtības sargi, nespēja viņu noturēt. Tas bija neiedomājams, pārcilvēcisks spēks. Kad pāvestam tika paskaidrots, kas notiek, viņš lika apturēt papamobili, izkāpa no tā un tai brīdī sākās īsts dēmonisks tracis. Meitene sāka kliegt vēl skaļāk nekā iepriekš. „Lasies prom, vecais kroplis! Nolādēts!” viņa sauca. No mutes viņai tecēja tumšas, zaļganas siekalas. Viņas seja bija pārvērsta. Tā vairs nebija cilvēka seja. Vīri, kas viņu centās noturēt, bija izmirkuši sviedros. Viņi cīnījās visiem spēkiem. Tai brīdī meitene neizskatījās pēc cilvēciskas būtnes. Arī viņas spēks nebija cilvēka spēks. Svētais tēvs pienāca pie viņas, pārkrustījās un sāka skaitīt lūgšanu latīņu valodā. Es atrados attālāk, tāpēc nedzirdēju pāvesta vārdus, taču ļoti labi dzirdēju meiteni, kas turpināja lādēties: „Vecais kroplis, tu esi slims!” Tad, kādā brīdī, kamēr pāvests lūdzās, meitenes balss kļuva klusāka. Tā vairs nebija lādēšanās, bet gan žēlabas: „Tu taču zini, ka es nespēju neko tev padarīt. Es nespēju, jo tu esi pārāk stiprs, pārāk stiprs”. Svētais tēvs, lūgdamies, uzlika roku uz viņas galvas, un tad no meitenes izlauzās kliedziens, it kā tas būtu izrauts no vēdera dziļumiem. Pāvests viņu pasvētīja un atkal pieskārās viņai. Meitenes balss kļuva aizvien vārgāka, taču tā atkārtoja „Pietiek, nolādētais!” Pēc apmēram divdesmit minūtēm balss apklusa. Tad meitene atguvās un atkal pieņēma normāla cilvēka vaibstus. No viņas sejas plūda sviedri. Viņa atvēra acis un mierīgi lūkojās pāvestā. Svētais tēvs viņu noglāstīja, vēlreiz pasvētīja un devās prom. Es stāvēju kā zemei piekalts, jo biju pavisam apjucis no frāzēm, kas bija vērstas pret pāvestu, no pārcilvēciskā balss toņa un reizē arī no vienkāršības, kādā notika Jāņa Pāvila II iejaukšanās.
Vai kaut kas tāds atgadījās tikai vienu reizi?
Līdzīgus gadījumus es pieredzēju trīs reizes un ikreiz tos pavadīja vieni un tie paši fenomeni: draudošs tonis, pārcilvēciski kliedzieni, putas no mutes. Īpaši atceros kādu kundzi no Spoleto, kas nesen bija apprecējusies un kopā ar savu vīru bija ieradusies uz audienci Pāvila VI zālē. Kad viņa sāka izkliegt pret Svēto tēvu vērstus saucienus, Kalgari arhibīskaps vērsās pie viņas, vai pareizāk sakot, pie dēmona, kas viņā bija iemājojis, ar šādiem vārdiem: „Klausi, nolādētais: tas ir pāvests!”, taču arhibīskaps nespēja sievieti apklusināt. Viņa turpināja kliegt vīrieša un nedaudz vēlāk zvēra balsī. Tad, kādā brīdī pāvests pienāca pie viņas, viņu pasvētīja, pieskārās viņai, un kad viņa bija nomierinājusies un atvērusi acis, viņas sejā bija skatāms mierīgs, pat sapņains skatiens, it kā viņa būtu tikko pamodusies no dziļa miega.
Vai tu domā, ka tas bija eksorcisms?
Es domāju, ka jā, taču nespēju to deklarēt: tas ir Baznīcas uzdevums. Varu tikai liecināt par to, ko redzēju pats savām acīm. Varu, piemēram, teikt arī, ka vienai korejiešu tautības kundzei, brīdī, kad viņa saņēma no pāvesta Svēto komūniju, no mutes iztecēja asiņu straume, taču es neesmu ne sagatavots, nedz arī pilnvarots šim fenomenam piešķirt nozīmi.
Kur tas notika?
Vatikānā, Svētā tēva privātajā kapelā. Asiņu straume bija liela un šis skats mani ļoti pārsteidza. Atceros, kā tai brīdī pārvērtās pāvesta acis. Viņš pieskārās sievietes pierei, pasvētīja viņu, taču neko neteica. Pēc tam viņš ilgi lūdzās. Dzirdēju, ka vēlāk tika runāts par brīnumu. Taču kāds apstrīdēja šādu spriedumu, sakot, ka tā varētu būt arī mistifikācija, piemēram, ampula mutē, kas komūnijas brīdī tika pārkosta ar zobiem. Interpretācijas bija daudzas un nezinu, vai šis fenomens vēlāk tika nopietni aplūkots.
Dievbijības, vienotības un pārveidošanās brīži
Labi zinu, ka cilvēki tagad vēlas dzirdēt stāstus par Jāņa Pāvila II brīnumiem. Tāpat apzinos, ka tiek radīti arī daudzi nepatiesi stāsti par brīnumiem, kas nekad nav notikuši. Tāpēc ir jāliecina par to, kas ir noticis patiesībā, atstājot spriedumus Baznīcas, kompetentu kongregāciju, Svētā tēva ziņā. Patiesību sakot, ainas, kas mani ir iespaidojušas visvairāk, nav tās, kas parasti tiek atspoguļotas ilustrētos žurnālos, vai saistītas ar iespējamo dēmonu izdzīšanu.
Tad kādas ainas tevi iespaidoja visvairāk?
Tās, kurās vērojama dievbijība, vienotība un garīgā pārveidošanās. Visspēcīgākā aina, par kuras liecinieku kļuvu, notika pirmajā gada dienā, taču šo gadu precīzi vairs neatceros.
Tomēr, atceries dienu?
Jā, tāpēc, ka pirmā gada diena ir svētki visiem, taču ne man: svētku dienas man ir īpaši smagas un darbietilpīgas.
Uz redzēšanos paradīzē
Tātad, atceros, ka atgriezos mājās piecpadsmitos un trīsdesmit minūtēs. Tiklīdz biju apsēdies pie galda, lai paēstu, atskanēja tālruņa zvans. Mana sieva aicināja: „Lūdzu, neatbildi. Ir taču svētki!” Tomēr es atbildēju un balss klausulē pavēstīja, ka pāvesta sekretārs steidzīgi meklē Arturo. Priesteris Staņislavs jau paspēja paņemt klausuli un lūdza mani doties uz pāvesta apartamentiem. Es atkal uzvilku virsdrēbes un steidzos uz apustulisko pili. Ienācu apartamentos, vēlāk kapelā. Tur ieraudzīju neparastu ainu: Svētais tēvs bija nometies uz ceļiem un viņam blakus invalīdu ratiņos sēdēja ap 28 gadus vecs jauneklis, kurš izskatījās ļoti slims. Viņš bija tik izģindis, ka varēja svērt tikai kādus trīsdesmit kilogramus. Šķita, ka jaunekļa miesa sastāvētu tikai no ādas un kauliem, tikai viņa acis izskatījās lielas. Es apvaicājos par viņu un uzzināju, ka puisis ir ieradies no kāda ciematiņa Brešas apkārtnē, ka viņa ģimene ir ļoti nabadzīga un ka vietējā pārvalde ir uzdāvinājusi viņam lidmašīnas biļeti, lai viņš varētu īstenot savu sapni – pirms nāves satikt pāvestu. Ieradušies Svētā Pētera laukumā, jauneklis un viņa ģimenes locekļi bija devušies uz Bronzas vārtiem, un tur lūguši tikšanos ar Jāni Pāvilu II. Šveices gvarde gan esot atbildējusi, ka nodrošināt tikšanos nebūs viegli, jo iepriekš viņi nav izsūtījuši nevienu prasību, ka pastāvot drošības, protokola noteikumi un tamlīdzīgi. Tomēr, pēc neilga laika gvardi bija sapratuši, ka šis ir īpašs gadījums. Viņi sazinājās ar priesteri Staņislavu un pastāstīja viņam par to, kas notiek. Priesteris Staņislavs nekavējoties aicināja vest puisi augšā. Viņš tika atvests un kopā ar viņu atnāca pieci cilvēki. Svētais tēvs viņus pieņēma kapelā un brīdī, kad ienācu es, viņi lūdzās.
Tas patiešām bija ļoti aizkustinošs skats. Svētais tēvs palika kapelā vēl kādas divdesmit minūtes, viņš lūdzās, turot jaunekļa roku savējā, tad piecēlās, apskāva viņu un deva viņam savu svētību. Tad viņš noņēma no sava kakla rožukroni un uzlika to kaklā jauneklim, atkal viņu noglāstīja un noskūpstīja uz galvas. Brīdī, kad Jānis Pāvils II gatavojās iet, puisis viņu satvēra aiz rokas un sacīja: „Svētais tēvs, paldies! Šī ir visskaistākā manas dzīves diena. Varu teikt vienīgi „paldies”. Uz redzēšanos paradīzē!” Jauneklis nebija nomākts, viņš smaidīja it kā dotos uz citu tikšanos, kas ir vēl skaistāka nekā šī. Tad klostermāsas visai ģimenei pasniedza sainīti ar ceļamaizi, un viņi devās prom. Pēc divām dienām jauneklis nomira.
Kāds varētu vaicāt: kas gan šai epizodē ir tik brīnumains, ja jau puisis neatveseļojās? Taču man tas nozīmēja miera un dievbijības brīnumu. Tai brīdī jauneklis jutās brīvs. Viņam bija drosme stāties pretim nāvei viscienīgākajā veidā. Drosmes patiešām vajadzēja daudz, jo nedomāju, ka 28 gados ir viegli pieņemt tik īsu mūžu. Tā bija skaidra liecība, ka pāvests bija gatavs nepagurstoši palīdzēt tuvākajam, tai skaitā, vest cilvēku uz tikšanos ar Dievu. Ar mieru un rāmumu. Viņam patika arī kopējās lūgšanas brīži. Jebkuru, kurš lūdza viņa palīdzību, vai uzmanību, viņš tūlīt aicināja: „Lūgsimies kopā!”
Runā, ka tagad daudzi cilvēki liecina par izdziedināšanos…
Atceros daudzus gadījumos, par kuriem tiek runāts kā par izdziedināšanos, kas panākta ar Svētā tēva starpniecību. Piemēram, kāda angļu kundze, kurai bija ļaundabīgs audzējs, pirms nāves lūdza tikšanos ar pāvestu…
Neticēju, ka viņa izdzīvos pat līdz lidostai
Viss liecināja, ka šai sievietei atlicis dzīvot tikai dažas stundas. Viņa atlidoja ar britu lidmašīnu Air Force, kas nosēdās Čampino lidostā. Uzreiz pēc tam ātrās palīdzības mašīna viņu atveda uz audienci. Pāvestam par viņas ierašanos jau tika paziņots. Viņš ienāca audienču zālē, sasveicinājās ar klātesošajiem, un tūlīt devās pie viņas. Atceros, ka pāvests angļu valodā izteica viņai savu, jau ierasto aicinājumu: „Lūgsimies kopā!”, un viņi lūdzās. Pēc tam viņš šo sievieti noglaudīja un deva viņai savu svētību. Izskatījās, ka sieviete teju, teju mirs. Es neticēju, ka viņa spēs izdzīvot pat līdz lidostai. Taču viņa atgriezās Londonā, dienu vēlāk piecēlās no gultas, atsāka ēst un staigāt it kā pirms tam nekas nebūtu noticis. Vēl jo vairāk, Londonā viņa nodibināja vēža slimnieku atbalsta centru.
Tur vairs neko nevar darīt
Bez šaubām, šādu situāciju liecinieks biju vienīgi tikšanās brīžos ar pāvestu. Es neesmu varējis sekot turpmākajai notikumu gaitai. Tā piemēram, es pats nevarēju redzēt, kā kundze no Londonas piecēlās no slimības gultas. Es redzēju un dzirdēju runājam arī par citiem līdzīgiem faktiem, taču negribu meklēt piemērus, par kuriem neko nezinu ne iepriekš, ne arī pēc tam. Tomēr, zinu vienu piemēru savā ģimenē. Tas ir gadījums, ko pazīstu ļoti labi un tikpat labi pazīstu visu norises gaitu.
Mana sieva Korina ir no Ekvadoras. Viņai ir māsa, kas tur dzīvo, taču pirms tam ilgu laiku arī viņa uzturējās Romā, jo viņas vīrs bija militārais atašejs pie Ekvadoras vēstniecības. Tā ir ļoti ticīga ģimene. Mēs regulāri piedalījāmies Svētā tēva audiencēs. Noslēdzoties vīra diplomātiskajai misijai, viņi atgriezās Ekvadorā. Trīs mēnešus vēlāk mēs uzzinājām, ka manas sievas māsa Mečita ir smagi slima. Viņai bija vēzis. Mēs centāmies palīdzēt kā varēdami. Es prasīju atsūtīt analīžu rezultātus, lai parādītu tos pazīstamiem ārstiem. „Diemžēl,” viņi teica, „tur vairs neko nevar darīt”. Visu viņas organismu bija pārņēmušas metastāzes. Kaula smadzeņu krāsa bija gandrīz melna. Mans ārsts atzina, ka vadoties pēc pieredzes, viņš varot viņai prognozēt vairs tikai 15-30 dzīves dienas.
Es ieteicu sievai doties uz Ekvadoru, lai palīdzētu māsai viņas pēdējās dienās un lai atrastos kopā ar viņas ģimenes locekļiem. Viņa nolēma nekavējoties doties ceļā, taču pirms tam lūdza, vai būtu iespējams aizvest Mečitai kādu priekšmetu, kas piederētu pāvestam. Es darīju šo lūgumu zināmu priesterim Mietekam un nedaudz vēlāk saņēmu kabatlakatiņu un rožukroni, ko pāvests parasti nēsāja kabatā. Teicu Korinai: „Lūk, ņem, tā ir pāvesta dāvana. Liec kabatlakatiņu Mečitai uz krūtīm un saki, lai viņa skaita Rožukroni”. Korina aizlidoja uz Ekvadoru un darīja, kā es biju ierosinājis. Drīz pēc tam analīzes uzrādīja, ka slimība ir atkāpusies, un kaulu smadzenes atguvušas savu parasto krāsu. Bez tam, Mečita bija atguvusi spēkus un varēja staigāt. Kopš tām dienām ir pagājis jau krietns laika sprīdis. Lūk, fakti, par kuriem varu liecināt un nespēju piebilst neko vairāk. Nevaru teikt, vai runa ir par brīnumu. Tas nav mans uzdevums. Varu tikai stāstīt un ticēt, ka Jānis Pāvils II bija svētais, kurš staigāja pa šo zemi.
Vaļsirdīga ticības izpausme
Tikko esmu tev pastāstījis par izveseļošanās vai dievbijības gadījumiem, pieminot arī konkrētus vārdus un uzvārdus. Tie ir stāsti, kurus varētu dokumentēt. Taču cik gan reizes pāvests ir nesis mieru cilvēkiem, kas tā arī palikuši nezināmi! Esmu bijis klāt, viņam tiekoties ar māti Terēzi no Kalkutas. Gan vienam, gan otram nabadzīgie un slimie bija cietošā Kristus līdzinieki, lai arī kādai ticībai viņi piederētu. Vairs nebija budistu, hinduistu vai kristiešu, bet viņu personā bija Kristus, kuram bija nepieciešama tuvākmīlestība un palīdzība.
Atceros, kā Jānis Pāvils II izturējās, apmeklējot leprozorijus. Daudzi no mums nemaz nespēja raudzīties uz tiem cilvēkiem, kas līdzinājās līķiem. Tie bija cilvēki bez sejas, slimības saēsti. Tomēr pāvests viņiem pieskārās, glaudīja viņus, piespieda savām krūtīm, skūpstīja un svētīja. Viņš palīdzēja viņiem ēst, un kad sakošļātā barība tiem vēlās no mutes ārā, viņš palīdzēja to dabūt atpakaļ. Atceros, kā viņš nometās ceļos kāda akla vīra priekšā un pacietīgi baroja viņu ar karotīti. Tā bija īstas mīlestības izteiksme, jo viņš tā rīkojās vienmēr, instinktīvi, kad atradās blakus cilvēkiem, kuriem bija nepieciešama palīdzība.
Varētu teikt, ka tie ir dažādi gadījumi – puisis, kas saka „Uz redzēšanos paradīzē!”, sieviete, kas negaidīti atveseļojas no smagas, par nedziedināmu uzskatītas slimības, dēmona pārņemta meitene, kas atgūst mieru, lepras slimnieki, kurus pāvests palīdz pabarot. Tomēr man šie visi momenti šķiet ļoti līdzīgi: tās ir vaļsirdīgas ticības izpausmes. Ja pāvests sevi sauca par kalpu kalpu, tad tāds viņš patiešām arī bija.
Atgriežoties pie beatifikācijas procesa, ir jāsaka, ka ja Benedikts XVI to ir uzsācis, tad viņš to ir darījis, ievērojot īstenību un patiesību. Viņš respektē Baznīcas likumus un laikus, taču domāju, ka viņš savā priekšgājējā ir saskatījis to ārkārtējo cilvēcisko dimensiju, kas nebija sveša arī man. Tā ir dimensija, kur ir grūti novērtēt, kas ir un kas nav brīnums, jo brīnums ir saistīts ar daudz sarežģītāku dimensiju – ar svētumu.
Pirms tam tu salīdzināji Svēto tēvu ar svēto Francisku, un pieminēji arī stāstu par Gubio vilku, ko Asīzes svētais bija padarījis par paklausīgu dzīvnieku. Vai vēlies dzirdēt stāstu par Gubio vilku saistībā ar Jāni Pāvilu II? Tad nu pastāstīšu tev vienu no daudziem šādiem stāstiem, kas reizē ir arī viens no visiespaidīgākajiem. Laikā no 1978. līdz 1985. gadam Itālijas Republikas prezidents bija Sandro Pertini. Viņš bija sociālists, ateists…
Kāds šai brīdī tur augšā, debesīs, raud
Pertini ieradās savā pirmajā oficiālajā vizītē Vatikānā. Jānis Pāvils II viņu pieņēma, raudzīdamies dziļi acīs – tādā veidā, kādā viņš ar savām zilajām acīm vienmēr raudzījās visu cilvēku acīs. Šī zilā krāsa bija tik intensīva, ka šķita izlaužamies caur visu ķermeni līdz pat dvēseles dziļumiem. Pāvesta skatiens gandrīz vienmēr izraisīja mulsumu un tai pašā laikā lika atvērties sarunai. Arī prezidents tūlīt pilnībā izmainījās. Kopš tā laika, viņš katru nedēļu zvanīja pāvestam, savam „draugam” un viņi sarunājās ilgu laiku. Vienreiz, kad bija beigušās privātās audiences, priesteris Staņislavs man uzsauca: „Tūlīt ņem visu sev līdzi un dodies uz helikopteru laukumu!” Tā kā viss bija jau gatavs, es nekavējoties steidzos uz turieni un kad mūs sasniedza arī Svētais tēvs, iekāpām helikopterā. Tas pacēlās debesīs un lidoja jūras virzienā, vēlāk pagriežoties uz Kastelporciano, kur atradās prezidenta Pertini oficiālā rezidence. Kad bijām nonākuši galapunktā, pāvests izkāpa un Pertini nāca viņam pretim.
Viņi palika divatā, pastaigājoties, bet mēs, pārējie, tikām aicināti uz cienastu. Beidzot Pertini pavadīja pāvestu uz helikopteru. Redzējām, ka viņi sarunājās. Pertini šķita ļoti saviļņots un patiešām, pēkšņi viņš teica: „Svētais tēvs, kāds šai brīdī, tur augšā, debesīs, raud. Tā ir mana māte. Viņa redz šo savu dēlu ateistu blakus savam lielajam draugam pāvestam”. To pateicis, viņš krita ceļos un izplūda asarās.
Neticami!
Jā, patiešām: neticami, taču tas viss ir noticis. Mēs nedzirdējām visu sarunu, taču vārdu par „māti, kas debesīs raud par savu dēlu ateistu” pietiek, lai saprastu, ka prezidents bija atvēris savu sirdi ticībai. Mēs bijām liecinieki intensīvai saitei, kas viņus vienoja: valsts prezidents, kurš raudāja un Svētais tēvs, daudz jaunāks par viņu, uzlūkoja viņu ar visu savu maigumu un mierināja kā tēvs pazudušo dēlu. Viņš atbalstīja viņu ar tēvišķu mīlestību, palīdzēja viņam piecelties un piespieda sev pie krūtīm. Par to, cik stipra bija viņu draudzība, liecina fakts, kas notika dažas stundas pirms prezidenta Pertini nāves 1990. gada februārī. Dienas vidū tika saņemta ziņa par to, ka Pertini mirst Umberto I slimnīcā. Slimnīcas darbinieki apliecināja, ka prezidents bija skaidri sacījis: „Pasauciet manu draugu!” Tiesa, viņiem esot bijis nepieciešams laiks, lai saprastu, kurš ir tas „draugs”, kuram jāzvana, taču beidzot prezidents spējis pateikt, ka tas ir pāvests. Saņēmis informāciju, Jānis Pāvils II tūlīt atcēla visas audiences un nekavējoties devās uz slimnīcu, taču šeit radās pilnīgi negaidīta problēma: Pertini sieva nevēlējās ielaist viņu palātā.
Ielaist ko?
Ielaist pāvestu. Viņa bija ļoti nelaipna un pāvestam nepievērsa pat skatienu. Svētais tēvs neuzstāja, taču paskaidroja, ka tuvojoties nāvei, viņu saucis draugs. Tad, redzot, ka netiks palātā ielaists, pāvests lūdzis Pertini kundzi: „Vai atļausiet, ka šeit apsēžos? Tādējādi varēšu būt viņa tuvumā arī paliekot ārpus palātas.” „Dariet kā gribat!” attrauca prezidenta sieva. Pāvests paņēma rožukroni un pilnīgā mierā atkal vērsās pie viņas: „Redziet, nav nekādas vajadzības, ka es nāktu palātā. Mans draugs mani sauca un es esmu atnācis.” Tas ir tikpat kā teikt: „Jūs nevarat būt par šķērsli ne mūsu draudzībai, nedz arī lūgšanai”. Tātad, viņš sāka lūgties gaitenī iepretim palātas durvīm, tad atvēra breviāru. Lūgšanas beigās Svētais tēvs apliecināja: „Tagad viņš ir mierā”.
Un Pertini viņš tā arī neredzēja?
Nē. Kad jau devāmies prom no slimnīcas, mediķi atvainojās pāvestam, lai arī viņi neko nebija varējuši iesākt, lai stātos pretim prezidenta sievas rīkojumam. Svētais tēvs viņus uzmundrināja, teikdams, ka viņš bija ieradies vienalga – ar lūgšanu.
Neļauj viņam daudz strādāt!
Kad tūlīt pēc ievēlēšanas, Itālijas Republikas prezidents Čampi pieņēma Jāņa Pāvila II uzaicinājumu piedalīties Svētajā Misē viņa privātkapelā, viņš ieradās kopā ar dzīvesbiedri Franku. Dievkalpojuma beigās Svētais tēvs uzkavējās ar viņiem sarunā. Prezidents Čampi viņam pateicās no visas sirds: „Jūsu Svētība, paldies, ka vēlējāties ar mums tikties. Redziet, esam precējušies jau 53 gadus, ļoti ticam Laulības sakramenta nozīmei, uzticības vērtībai un vienmēr to esam ievērojuši.” Tad sarunā iesaistījās Frankas kundze: „Nē, Svētais tēvs, es nevaru garantēt par Karlo Azeļjo uzticību. Esmu droša tikai par sevi, jo vienmēr esmu bijusi mājās. Taču viņš ir nemitīgi braukājis pa pasauli, tāpēc neesmu pilnīgi droša par viņa uzticību.” Tad viņa iesaucās: „Svētais tēvs, es jūs mīlu tik lielā mērā, ka redzot jūs, man šķiet, ka esmu paradīzē.” Tad, vēršoties pie priestera Staņislava, viņa, jokojot, sāka draudēt viņam ar pirkstu: „Pielūko, tu nedrīksti ļaut viņam daudz strādāt! Tev par viņu ir jārūpējas! Ja viņš nepārtrauks strādāt tik daudz kā līdz šim, tad tev būs darīšana ar mani!” Kā par to smējās pāvests! Viņu attiecības vienmēr bija lieliskas. Stāvot pie Jāņa Pāvila II zārka, pārsteidza prezidenta un Frankas kundzes lūgšanas dziļums. Bija acīmredzams, ka pāvesta personā viņi bija zaudējuši tēvu.
Pāvests neļauj iet zudumā pat piecām minūtēm
Tu viņu redzēji publiskos un privātos brīžos, dzirdēji oficiālas runas un sarunas „zem četrām acīm”. Vai pastāvēja arī kādas robežas, kuras tu nedrīkstēji pārkāpt, tuvojoties pāvestam?
Vienīgās robežas sev nospraudu es pats. Mana klātbūtne bija atkarīga tikai no izdevības un no diskrētuma, kā arī no personīgā jūtīguma. Nofotografējis pāvesta tikšanos ar viņa viesi, es tūlīt atkāpjos. Es nekad neatļaujos ienākt pusdienu zālē, ja vien tur nenotiek kāds nozīmīgs fakts, piemēram, dokumenta nodošana. Mana regula ir „pabeidzis darbu, ej prom!” Es to vienmēr esmu ievērojis, tāpēc arī neviens nekad mani nav attālinājis.
Kāds ir tavs oficiālais pienākums?
Mani oficiālie pienākumi ir divi. Pirmais ir Fotokorespondences nodaļas vadītājs laikrakstā L’Osservatore Romano. Man ir jāapgādā laikraksts ar fotogrāfijām un jāuztur sakari ar visām nozīmīgākajām pasaules ziņu aģentūrām, piemēram, Associated Press, Reuters, Ansa. L’Osservatore Romano vārdā vadu bezmaksas fotogrāfiju galdu, no kura Svētais Krēsls apgādā šīs aģentūras. Tās ir fotogrāfijas, kurās iemūžinātas tikšanās ar prezidentiem, vēstniekiem un tā tālāk. Bez tam, es atbildu arī par L’Osservatore Romano komerciālajām aktivitātēm – dokumentēju vispārējās audiences, svētceļnieku vizītes, lai izrādītu pretimnākšanu cilvēkiem, kas vēlas kādu atmiņu no tikšanās ar pāvestu.
Mans otrs uzdevums ir būt par pāvesta personīgo fotogrāfu un šai statusā man ir pieeja viņa dzīves privātajiem brīžiem. Darot šo darbu, nekad nešķiroju cilvēkus, kas nāk. Mans uzdevums nav izlemt, kāda tikšanās ir svarīgāka, jo iespējams, ka pāvestam tāda ir, tiekoties ar kādu pavisam vienkāršu cilvēku, nevis ar prezidentu, vai ministru. Vienīgais, kas man ir jādara, ir labi izpildīt savu darbu.
Vai tava darba diena ir pilnīgi saskaņota ar pāvesta darba dienu?
Protams! Kā L’Osservatore Romano fotohronists, es katru dienu saņemu oficiālu sarakstu ar Svētā tēva darba dienas plānu. Kā personīgais fotogrāfs, saņemu arī citu sarakstu, kurā plānotie notikumi nekad neparādās pirmajā sarakstā, jo tie attiecas uz Svētā tēva privāto dzīvi. Tās ir dažādas dienas stundas, tātad, arī tad, ja mans darbs sākas pulksten 7.00 no rīta, oficiālajā sarakstā nekad neparādīsies tas, kam jānotiek no pulksten 7.00 līdz pulksten 11.00, jo šīs stundas ir atvēlētas Svētā tēva privātajām aktivitātēm. Tas pats ir arī no pulksten 13.30 un vēlāk.
Vai tu celies tai pašā laikā, kad ceļas pāvests?
Jā, plkst. 5 un 15 minūtēs. 6 un 20 minūtēs es ienāku darbistabā, lai sagatavotu aparatūru, plkst. 6 un 40 minūtēs kāpju uz pāvesta apartamentiem. Plkst. 7.00 sākas Svētā Mise. Pēc tam pāvests tiekas ar saviem ciemiņiem ēdamistabā. Tās nav brokastis, kas paredzētas izklaidei, bet gan darbam, pārrunām ar kongregāciju vadītājiem, dažādu komisiju pārstāvjiem, bīskapiem. Atstāju pāvestu ap pulksten 9 un 30 minūtēm, lai sakārtotu paveikto un sagatavotos nākamajam darba posmam, un no jauna kāpju augšā plkst. 10 un 30 minūtēs, jo plkst. 11.00 sākas oficiālā darbības daļa, kas ilgst līdz plkst. 13 un 15 minūtēm. Tad pāvests paliek vienatnē, lūdzas kapelā un plkst. 13 un 40 minūtēs sagaida ciemiņus, kas ierodas uz pusdienām. Arī pusdienu laikā tiek apspriesti darba jautājumi, pāvests neļauj iet zudumā pat piecām minūtēm. Pēc pusdienām Svētais tēvs atvadās no ciemiņiem, atkal dodas uz kapelu, apsēžas atpūtas krēslā – tas nu ir viņa atpūtas brīdis. Nedaudz atpūties, viņš atkal atsāk darbu, sāk gatavoties nākamās dienas pasākumiem, pieņem valsts sekretāru, substitūtu un citas amatpersonas. Tā paiet laiks līdz plkst. 19 un 30 minūtēm, kad pāvests vēlreiz dodas uz kapelu, lai lūgtos. Pēc tam viņš pieņem apmeklētājus, kas ierodas uz vakariņām, kuras ilgst līdz plkst. 21 un 15 minūtēm. Beidzoties vakariņām, viņš atvadās no ciemiņiem, atkal dodas uz kapelu, tad strādā līdz apmēram 23 un 30 minūtēm – raugoties pēc nepieciešamības. Ap ceturksni pāri 23 noslēdzas viņa darba diena, kam seko atpūta, un nākamajā dienā tiekamies no jauna.
Ik dienas viņam blakus atradās cilvēki, kas viņu nekad neatstāja
Jānis Pāvils II droši vien nekad nav atļāvies atpūtu, teiksim, „tagad es apēdīšu kādu konfekti, iedzeršu kokakolu un paskatīšos televīziju?”
Viņš neēda konfektes, nedzēra kokakolu un gandrīz nemaz neskatījās televīziju. Viņa ērtības aprobežojās vienīgi ar to, kas bija visvairāk nepieciešams. Viņš bija askēzes, nevis izpriecu vīrs. Arī savu ķermeni viņš vienmēr noslogoja līdz maksimumam. Jāņa Pāvila II dzīvoklis bija ļoti pieticīgs. Viņš ēda maz, nerunājot jau par gavēni, ko vienmēr stingri ievēroja. Viņš ēda tikai vienkāršu ēdienu, dzēra tikai ūdeni vai tēju. Tad, kad viņam piedāvāja šampanieti, vai vīnu, lai uzsauktu tostu, viņš tikai ar lūpām pieskārās glāzes malai. Pāvests vienmēr ievēroja piektdienas gavēni. Arī ārzemēs, kur piektdienās bieži vien tika pasniegti fantastiski ēdieni, Jānis Pāvils II aprobežojās ar to, kas visvairāk bija nepieciešams. Viņš necentās iegādāties arī jaunu apģērbu, kamēr nebija novalkāts vecais. Tad, kad viņš gāja pastaigāties pa Vatikāna dārziem, mugurā vilka veco, melno apmetni, kuru viņš nēsāja, būdams vēl Krakovas arhibīskaps.
Pieņemt medikamentus viņam bija tikpat kā trauma. Ja izdevās viņu pierunāt norīt aspirīna tableti, tad to varēja uzskatīt bez maz vai par brīnumu. Viņa pontifikātu varētu raksturot ar sekojošiem trim vārdiem – darbs, lūgšanas un ciešanas. Jāņa Pāvila II laime, vai žēlastība – vienalga kā lai to saucam, bija tā, ka ik dienas viņam blakus atradās cilvēki, kas viņu nekad neatstāja, kas nepagurstoši viņam palīdzēja ar savām rūpēm un mīlestību. Nekad neaizmirsīšu, varbūt arī nespēšu pilnībā saprast priestera Staņislava nesavtīgo veltīšanos. Iedomājies: veselus četrdesmit gadus, gan tad, kad Karols Vojtila bija Krakovas arhibīskaps, gan vēlāk, kad viņš bija kļuvis pāvests, priesteris Staņislavs rūpējās par viņa dokumentu un audienču sagatavošanu. Ja Svētais tēvs, sākot katru jaunu dienu, atrada visus materiālus darba gatavībā, tad tas notika pateicoties priesterim Staņislavam. Atkārtoju – viņš to darīja veselus 40 gadus! Viņš vienmēr palika pāvesta ēnā, nekad necenšoties parādīties priekšplānā. Nedrīkst aizmirst, ka priesteris Staņislavs uzņēmās arī nepateicīgo vidutāja lomu starp pāvestu un ārējo pasauli. Viņš pakļāva sevi ne vienai vien kritikai, taču nespēja apmierināt visu vēlmes: viņam bija jāaizstāv Jānis Pāvils II, jārada viņam lūgšanai un darbam piemērots klimats. Svētais tēvs apzinājās grūtības, ar kādām sastapās viņa sekretārs un bieži vien izrādīja viņam atzinību ar smaidu, vai mīlestības pilnu skatienu.
Neaizmirsīšu arī priesteri Mieteku, to jauno monsinjoru ar sprigano un inteliģento acu skatienu, kurš pēdējos gados bija tik klātesošs Jāņa Pāvila II dzīvē un viņa slimības laikā. Viņš sastādīja viņam kompāniju, atbalstīja nepieciešamības gadījumos, palīdzēja viņam kā gādīgs dēls. Pāvests pateicās priesterim ne tik daudz ar vārdiem, cik ar žestiem – maigi pavilkdams viņu aiz matiem, vai auss. Manā atmiņā vienmēr paliks arī piecas klostermāsas, par kurām šobrīd domāju kā par eņģeļiem, kas nokāpušas uz zemes. Kalpošana, ar kādu viņas nodevās pāvestam, bija totāla, neierobežota. No pulksten 5 rītā līdz pat pusnaktij ekstremālas pazemības garā viņas diendienā kopa dzīvokli, gatavoja ēdienu pāvestam un viņa viesiem. Viņas darīja visu nepieciešamo, lai Svētā tēva apartamentos valdītu īsta mājas sajūta. Lūdzās viņas pēc kārtas, viena pēc otras ik stundu pagodinot Vissvētāko Sakramentu.
Es nevaru neatcerēties arī augstos Baznīcas hierarhus, kas ar nemitīgu pašuzupurēšanos ir palīdzējuši pāvestam. Tāds ir viņa kamerlengs, kardināls Eduardo Martinezs Somalo – cilvēks, kurš daudzus gadus palika ēnā, taču neraugoties uz to, veica ļoti svarīgu darbu. Svētais tēvs, ievērojot viņa dedzību, sirsnības vadīts, sauca viņu vienkārši par „priesteri Eduardo”. Nekad neaizmirsīšu arī Viņa Eminenci, Vatikāna valsts sekretāru, kardinālu Andželo Sodano. Viņš pildīja ārkārtīgi svarīgus pienākumus, kas visvairāk par visiem bija pakļauti kritikai, arī tad, ja viņa mērķis bija pasargāt pāvestu.
Vai Jāņa Pāvila II diena vienmēr ir bijusi tik vienveidīga, kā nupat to aprakstīji?
Tā vienmēr ir bijusi labi organizēta – tas tiesa, taču tai pašā laikā tā bija ļoti piesātināta un negaidītu notikumu pilna. Viss, ko darīja Svētais tēvs, pieņēma neizsakāmi intensīvu formu. Reizēm viņš šķita pārcilvēks, viņa temperaments bija neaprēķināms. Strādājot, viņa rokās nevis izlietojās, bet gan burtiski „sadega” pildspalvas.
Vai tad rakstāmmašīnas viņš neizmantoja?
Nē, tikai pildspalvas. Tās nespēja nokalpot pat vienu dienu…
Brīvdienas viņam nozīmēja smaga darba brīžus
Lūk, tipisks skats! Esam Luandā, Angolā. Pēc apsveicināšanās, pulksten 9 un 30 minūtēs iekāpjam lidmašīnā. Tā paceļas, mēs aizmiegam, jo esam noguruši, taču viņš pēc kādas stundas sauc vienu no monsinjoriem un pasniedz viņam vairākas, tikko aprakstītas papīra lapas. Tā ir uzruna, ko viņš gatavojas teikt dienu vēlāk, trešdien. Šo uzrunu bija nepieciešams iztulkot dažādās valodās un viņš pats parūpējās, lai tas tiktu izdarīts.
Es nekad neredzēju, ka Jānis Pāvils II sev veltītu kaut divas atpūtas minūtes. Es esmu uzņēmis daudzas fotogrāfijas, kurās Svētais tēvs redzams, atpūšoties dabā. Taču kas tā par atpūtu? Patiesībā, brīvdienas viņam nozīmēja smaga darba brīžus. Tieši tai laikā, kas tika pavadīts Valdaostā, vai Kastelgandolfo, viņš rakstīja enciklikas un pastorālās vēstules. Kā dzirnavās viņš mala darbu no rīta līdz vakaram. Vai arī lūdzās. Arī veids, kādā viņš lūdzās, bija neparasts.
Gadījās, ka naktis viņš pavadīja ceļos uz lūgšanu soliņa
Viņš lūdzās kapelā, vai arī sēžot atpūtas krēslā tā dēvētajos atpūtas brīžos, kas viņam tādi nemaz nebija. Viņš lūdzās, kad kāds mira, lūdzās par kādu draugu, vai paziņu, vai par nelaimes gadījumu un atentātu upuriem. Viņš lūdzās ikreiz, uzzinājis, ka kaut kur uz zemeslodes bija sarežģīta politiskā situācija, ikreiz, kad kaut kur izcēlās karš. Viņš lūdzās, kad bija radusies kāda problēma, kad bija saņēmis nepatīkamu ziņu, kad bija nepieciešams rast kādu risinājumu. Tad viņš devās uz kapelu un palika tur, kamēr viņam ienāca prātā ideja par problēmas atrisināšanu. Viņš daudz lūdzās arī zemēs, kuras apmeklēja. Viņa klusuma brīžus es uztvēru kā lūgšanu par vietējiem iedzīvotājiem. Šķita, ka viņš saplūst ar viņiem viņu problēmās un ciešanās. Atceros, ka Viļņā viņš palika lūdzoties uz ceļiem veselas sešas stundas bez pārtraukuma. Pirmais, ko viņš gribēja darīt katras pastorālās vizītes laikā, bija apmeklēt svētnīcu.
Īpaši Jānis Pāvils II godināja Dievmāti un to varēja redzēt svētceļojumu laikā. Čenstohovas Dievmāte, Lurdas Dievmāte, Fatimas Dievmāte, arī Gvadalupes Dievmāte, kuru viņš pats ir nosaucis par „divu Ameriku sargātāju”. Jānis Pāvils II mēdza teikt arī, ka viņš jūtas Dievmātes pasargāts. Arī Vatikāna dārzos, pastaigu laikā, viņš bieži apstājās lielākās, Lurdas Dievmātei veltītās kapelas, kā arī Meksikas valdības dāvātās Gvadalupes Dievmātes statujas priekšā. Kad vien varēja, viņš turēja rokās savu rožukroni. To viņš darīja gan pastaigu laikā pa kalniem, gan konferenču laikā, klausoties runas. Varēja vērot, kā iebāzis roku kabatā, viņš vienu pēc otras pārbīdīja rožukroņa zīlītes. Viņš atpūtās kopā ar rožukroni, staigāja ar rožukroni, dāvināja to visiem saviem viesiem, aicinot viņus lūgties. Arī nomira viņš ar rožukroni rokā. Gadījās, ka pat veselas naktis viņš pavadīja uz lūgšanu soliņa, nemaz neaizmiegot. Rītos tad viņš izskatījās vārgāks nekā citreiz un mēs savā starpā runājām par to, ka viņš nebija gulējis.
Kāda svētbilde bija viņa kapelā?
Čenstohovas Melnā Dievmāte. Tā bija gan Vatikāna apartamentu kapelā, gan arī Kastelgandolfo pilī. Attēlu, kas glabājās Vatikāna kapelā, viņš bija saņēmis kā dāvanu pēc konklāvas, bet tas, kurš atradās Kastelgandolfo pilī, viņu tur jau gaidīja pēc ievēlēšanas. To tur bija licis novietot jau Pijs XI – Ahille Ratti, kurš pirms kļūšanas par pāvestu, bija apustuliskais nuncijs Polijā. Katrā ziņā, Vatikāna kapelā līdzās Melnajai Dievmātei, atradās arī krucifikss, un kad pāvests lūdzās, šķita, ka viņš sarunātos ar Kristu – tā, it kā Kristus viņam patiešām atrastos pretim. Kad pāvests lūdzās kapelā, viņš nebūt nevēlējās, lai šeit kāds nāktu un viņu traucētu. Tie bija svēti brīži!
Viņš gandrīz neskāra zemi
Vienreiz priesteris Staņislavs ienāca kapelā un vēlējas kaut ko teikt brīdī, kad Jānis Pāvils II atradās uz lūgšanu soliņa. Pāvests pagriezās, nozibsnīja ar tām savām acīm un Dzivišs, neteicis ne vārda, izsteidzās ārā. Citreiz, Svētajā Zemē, Kristus Dzimšanas kapelā, apkārt bija pārāk liels troksnis. Viņš tad lūdza klusumu. Ceļojums uz Svēto Zemi būtībā bija viena liela lūgšana. Toreiz šķita, ka viņš nav klātesošs šai pasaulē, šķita, ka viņš neskar zemi.
Viņš vienmēr skatījās acīs
Tu bieži saki „tās acis”, „tas skatiens”. Kādas tad bija viņa acis?
Dažreiz tās bija maigas un kavējās citviet, citās sfērās. Tā tas bija neilgi pirms viņa nāves, vai arī tad, kad viņš lūkojās uz Vissvētāko Sakramentu. Citreiz tās bija ļoti uzmanīgas. Svētajam tēvam vienmēr bija svarīgi veikt dialogu ar skatienu. Tas izlauzās cauri un dzirkstīja. Viņš vienmēr skatījās cilvēkiem tieši acīs.
Svētdienās viņš gulēja stundas ceturksni ilgāk
Tu teici, ka viņš sev neatvēlēja pat ne divas atpūtas minūtes. Un kā tad svētdienās?
Tu joko? Svētdiena pāvestam ir visintensīvākā darba diena. Taču vienā punktā tev ir taisnība: svētdienās viņš gulēja stundas ceturksni ilgāk – tātad, necēlās vis pulksten 5.15, bet gan pulksten 5. 30 minūtēs. Šī viņa „atpūta” kļuva arī par pamatu jokiem. Sestdienas vakarā priesteris Staņislavs, apmierināts, viņam atgādināja: „Rīt Svētā Mise ir pulksten 7.15 minūtēs, nevis 7.00. Un pāvests tad smaidīja. Viņa neatņemamais svētdienu prieks visus 27 pontifikāta gadus bija pusdienas kopā ar kardinālu Andžeju Deskuru. Kādu dienu pirms Jāņa Pāvila II ievēlēšanas, konklāvas laikā, kardināls Deskurs pārdzīvoja insultu, un jaunā pāvesta pirmā vizīte ārpus Vatikāna bija Džemelli klīnika. Tā gandrīz vai kalpoja par viņa biežo vizīšu zīmi šai klīnikā vēlākajos gados. Deskurs vienmēr bija tuvs pāvestam. Viņš bija viņa patiesais draugs.
Vai pāvestam gadījās atstāt Vatikānu, nevienam par to nezinot?
Tas gadījās vairākas reizes un par to zināja tikai drošības dienestu darbinieki. Viņiem tas bija jāzina, taču pāvests ne vienmēr zināja, ka tiek apsargāts. Viņš mašīnā devās apmeklēt reliģiskos institūtus, vai arī lūgties kopā ar klauzūras māsām.
Vai tev un Jānim Pāvilam II bija privātas sarunas?
Izņemot to, ka ik rītus, ienākot viņa apartamentos, dzirdēju: „Labrīt, kā klājas?”, gadījās, ka delikātu personīgo situāciju brīžos, uzticēju viņam savas raizes. Esmu cilvēks ar savām vājībām, dažreiz man ir vajadzīgs padoms, un tad, kad to lūdzu Svētajam tēvam, vienmēr dzirdēju skaidrības pilnus vārdus, kas man lieliski palīdzēja. Tās nebija garas, vai izstrādātas runas, bet lielākoties kāds glāsts, draudzīgs uzsitiens pa plecu, vai arī divi, trīs teikumi, kuru pietika, lai gūtu palīdzību pārdzīvot smagos brīžus.
Kuri bija šie brīži?
Man tie bija vissvarīgākie.
It kā viņš būtu mans tēvs
Jānis Pāvils II ar tēvišķu gādību sekoja līdzi manu attiecību veidošanās posmam ar nākamo sievu Korinu. Pirms mūsu kāzām viņš vēlējās viņu satikt veselas trīs reizes. Viņi runāja zem četrām acīm un es nemaz neuzzināju, ko viņš viņai teica.
Vai tu par to nepajautāji?
Pāvestam, protams, ne. Es jautāju Korinai, taču viņa man neteica. Svētais tēvs viņu uzaicināja arī vēlāk, pēc mūsu kāzām. Pirms dažiem gadiem viņš man palīdzēja pārvarēt šaubas, kas man bija radušās attiecībā uz sava dēla dzīves ceļa izvēli.
Un kāds bija šis ceļš?
Viņš nolēma iestāties garīgajā seminārā. Tas ir mūsu vienīgais dēls, tāpēc arī tik grūti bija pieņemt viņa lēmumu. Es pastāstīju pāvestam par savu neziņu un viņš man paskaidroja, ka priestera dzīve nekādā ziņā nav izniekota un ka tā dara godu ģimenei, kas savu dēlu ir devusi Baznīcai un Kristum. Viņš man teica, ka manu dēlu vienmēr sargās Jaunava Marija, un pastāstīja par sava paaicinājuma brīdi. Viņš man visu maigi paskaidroja, izkliedējot jebkādas šaubas.
Vai pēc tam viņš sekoja arī jaunā priestera ceļam?
Protams, ka sekoja. Viņš uzaicināja viņu pie sevis un uzkavējās ar viņu sarunā. Pāvests vienmēr izturējās tā, it kā viņš būtu mans tēvs, tāpēc varu droši teikt, ka viņš mani arī uzlūkoja kā dēlu. Bez tam viņš pats mani tā nosauca sarunā ar Bilu Klintonu. Tas bija pārsteidzošs brīdis!
Vai vari par to pastāstīt?
Arturo man ir kā dēls
Ceļojuma laikā Sentluisā ienācām privātā istabā ar prezidenta sievu un meitu. Vēlāk viņas izgāja un es paliku, lai uzņemtu dažas fotogrāfijas. Pēc tam vēlējos attālināties un jau devos uz durvīm. Tad Svētais tēvs teica prezidentam: „Vai zināt, kas viņš ir?” Klintons atbildēja: „Nē!” Un pāvests tad teica: „Tas ir Arturo.” Klintons, aiz sajūsmas sasizdams rokas, tūlīt pajautāja: „Arturo, how are you? – Arturo, kā klājas?” Pāvests tad piebilda: „Arturo man ir kā dēls!” Tikai nedaudzas frāzes, vai ne? Taču es tad sajutos pavisam, pavisam maziņš.
Es turēju īkšķus, lai viņam būtu spēks
Kā redzi, viņam nevajadzēja izsmalcinātas runas un arī es iemācījos no viņa runāt maz, koncentrēt vēstījumus kādā žestā, vai skatienā, kas ir daudz vairāk nekā vārdu plūdi. Dzīves pēdējos gados, audienču laikā, kad viņš grozījās aiz ciešanām un sāpēm, es turēju īkšķus, lai viņam būtu spēks. Bez šaubām, viņš tad nepagriezās, lai meklētu mani, taču kad mūsu acis sastapās, es izsāpēju par viņu savu sirdi.
Vai viņam patika jokot?
To, kā viņš mēdza jokot publikas priekšā, visi esam jau redzējuši. Viņš izteica humora pilnas frāzes un atbildēja cilvēku pūlim. Atceros, kā vienreiz viņš pārtrauca uzrunu tās vidū un teica: „Pārējo izlasīsiet rīt, laikrakstā L’Osservatore Romano, un atlikušo uzrunas daļu viņš turpināja, brīvi improvizējot. Nelielās cilvēku grupās viņš mēdza pārsteigt pat ar pantomīmas žestiem.
Viņš vēlējās mani pamācīt
Brīvdienu laikā, kad gājām ekskursijās 4-5 cilvēku sastāvā, mēs ļāvām viņam iet pa priekšu, lai viņš varētu palikt vienatnē, raudzīties uz apkārtni un netraucēti nodoties kontemplācijai. Viņam bija savāda gaita. Likās, ka viņš ietu lēni, taču īstenībā bija grūti saglabāt distanci, kas mūs šķīra. Viņš bija stiprāks un dinamiskāks nekā mēs pārējie, neraugoties uz to, ka bija vecāks par mums. Tomēr, vairāk man prātā nāk cits attēls. Ekskursijās mēs līdzi ņēmām vienkāršu ēdienu – nedaudz maizes, kādu tomātu, sieru. Vienreiz, kad bijām atnākuši pie avota, Svētais tēvs nolēma, ka būtu labi ieturēt maltīti avota krastā. Mēs apsēdāmies, atvērām iepakojumu un sākām ēst. Bija karsti, mana mute bija izkaltusi un teicu, ka jūtu slāpes. To izdzirdējis, pāvests, nesakot ne vārda, pat neuzmetot man skatienu, piecēlās, paņēma glāzi, piepildīja to ar avota ūdeni un labpatikā izdzēris, apsēdās. Tas viss. Bez šaubām, tā bija mācība, ko viņš man vēlējās dot. Mēs smējāmies un es izsaucos: „Sapratu!” un sekoju viņa piemēram.
Tomēr, nedomā, ka visstiprākā viņa pastaigu dimensija bija joki, vai izklaide. Valdaostā, staigājot pa Lekombes taciņām, tad, kad Svētais tēvs bija sasniedzis ievērojamu augstumu, viņš apsēdās uz kāda akmens, vai uz zāles kušķa. Tieši tad varēja saprast visdziļāko jēgu tam kontaktam, kāds viņam bija ar dabu. Patiešām, bija iespaidīgi viņu redzēt kontemplējam radīto. Pēc šādiem, intensīvas kontemplācijas brīžiem, es viņu redzēju stiprāku, apbruņotu ar jauniem gara spēkiem. Tieši tur, Valdaostā, viņš rakstīja savas enciklikas. Acīmredzot, lai varētu pie tām strādāt, viņam bija nepieciešams vērot dabu.
Kas ir Ronaldo?
Viņš ļāva sevi iesaistīt arī citu spēlēs. Tiekoties ar U2 mūzikas grupas līderi Bono, viņš mierīgi noņēma no dziedātāja acīm viņa tumšās brilles un uzlika tās sev. Kā mēs visi tad smējāmies! Svētā tēva vienkāršība iespaidoja sporta un skatuves zvaigznes, kas bija radušas pie oficiālām, distancētām attiecībām, kur tām parasti bija atvēlēta galvenā loma. Vienreiz viņš tika iepazīstināts ar Ronaldo vēstuli, kurā ievērojamais futbolists lūdza audienci ar pāvestu un gribēja uz to ierasties kopā ar savu māti. Pāvests, jokojot pajautāja sekretāram, kas tad būtu Ronaldo, un lūgumu pieņēma. Tikšanās laikā viņš izrādīja lielu prieku par futbolista dāvanu – viņa komandas krekliņu. Apmaiņā, pāvests, protams, viņam uzdāvināja rožukroni.
Neaizmirstama ir arī Ferrari komandas vizīte, kas notika Klementa zālē. Ferrari prezidents Montedzemolo iepazīstināja pāvestu ar visiem braucējiem, stāstīja par viņu ģimenēm, un pāvests ar interesi klausījās. Puiši, kurus parasti redzam spēka pilnus, bija saviļņoti. Šūmahers, mirdzot asarām acīs, paskaidroja Svētajam tēvam kaut ko par savas sporta mašīnas modeli, sāka stāstīt par tās ātrumu, kad pāvests viņam pajautāja, vai viņš nebaidās braukt tik ātri. Taču visvairāk aizkustināja kautrība, ar kādu Rubenss Barikello vēlējās pāvestam parādīt savu tuvinieku fotogrāfiju, un lūgt viņam to pasvētīt. Sportists vilcinājās, es viņu iedrošināju un pāvests fotogrāfiju pasvētīja. Čempions būtiski izplūda asarās. Lielie vīri, ko redzam uz sporta žurnālu vākiem, vienā mirklī sajutās maziņi un tik atvērti! Tas pats attiecās arī uz tiem cilvēkiem, kas vēsturē ir iegājuši kā cīņas sporta pārstāvji. Ja tu redzētu, ar kādu pazemību pāvestu klausījās neuzvaramais Kassiuss Klejs, jeb Muhameds Ali! Ar noliektu galvu, privātā audiencē, pasaules čempions boksā, diemžēl, jau smagas slimības mākts, uzklausīja miera vēsti par savstarpēju cieņu starp reliģijām.
Vai paliks kāds ūdens malks arī pāvestam?
Svētais tēvs prata pasmieties arī par sevi. Tā ir reta īpašība. Ērtības labad, viens no viņa ieradumiem bija valkāt apavus, kas ir par izmēru lielāki. Viņam bija 44. izmērs, taču valkāja 45. Tāpēc, ejot pa parketa grīdu, viņa kurpju papēži atsitās pret to nedaudz stiprāk. Zinot šo īpatnību, vienreiz, gaidot Svēto tēvu, kas tobrīd lūdzās kapelā, es, gribēdams uzjautrināt pārējos, sāku klaudzināt papēžus, atdarinot pāvestu. Vērsos pie priestera Staņislava ar viņa parasto uzrunu; Ksiądz prałat”. Diemžēl, kapelas durvis man atradās aiz muguras, tāpēc neredzēju, ka pāvests jau bija nostājies tajās, un mani vēroja. Es paliku kā pārakmeņojies, vienīgais, ko tobrīd vēlējos, pazust no skatiena. Taču pāvests man teica „bravo” un devās strādāt. Šķita, ka viņš bija uzjautrināts.
Līdzīgu joku Jānis Pāvils II izspēlēja ar mani Āfrikā. Tas bija Lagosā, Nigērijā. Mēs ienācām apustuliskās nunciatūras ēkā, Svētais tēvs devās uz zāli, kurā bija sapulcējušās dažas vietējās autoritātes, bet es nolēmu izmantot brīdi, lai padzertos. Bija karsts, jutu lielas slāpes, tāpēc, ieraudzījis virtuvi un lielu ledusskapi tajā, nekavējos to atvērt. Ledusskapī atradu pudeli ūdens, un to atvēris, sāku dzert. Pēkšņi sajutu pieskārienu plecam. Būdams pārliecināts, ka tas varētu būt kolēģis no Vatikāna radio, es ar zināmu nepiespiestību pagriezos un ieraudzīju, ka man pretim atrodas Svētais tēvs. Redzot, ka esmu pārsteigts, viņš pasmaidīja un pajautāja: „Vai paliks kāds ūdens malks arī pāvestam?”
Bija tik skaisti redzēt viņu uzjautrināmies
Vai viņš mēdza izjokot citus?
Gadījās, ka viņš pavilka aiz tērpa aukliņas, vai pogas kādu Šveices gvardu, taču visskaistākie brīži bija tad, kad viņš, gluži kā mazs zēns, laistījās ar ūdeni. Polijā ir paradums aplaistīt cilvēkus dienā… kā tad to īsti sauca?
„Śmigus dyngus”, to dara pirmdienā pēc Lieldienu svētdienas.
Jā, patiešām: „Śmigus dyngus”. Redzēju, ka aplaistot cilvēkus šai dienā, jūs lietojat spaiņus, taču viņš to darīja delikātāk. Viņš pasmēla nedaudz ūdens no glāzes un apsmidzināja ar to klostermāsas, priesteri Staņislavu, mani. Bija tik skaisti redzēt viņu uzjautrināmies…
Dodies mājās, ej pie sievas
Īpašs prieka laiks viņam bija arī Ziemassvētki. Viņa apartamentos bija eglīte, arī Betlēmītes atveidojums. Vatikānā viņš ieviesa poļu tradīciju lauzt oblāti. Pēc tam daļiņu no tās es nesu arī sievai.
Vai Ziemassvētku vakariņas pavadīji kopā ar viņu?
Vakariņas nē, jo kādā brīdī viņš man parasti teica: „Dodies mājās, ej pie sievas”. Viņš bija kā tēvs, kas norādīja vietu dēlam, kurā tam bija jābūt. Katrā ziņā, Ziemassvētku vakarā viņš bija pirmais, kas uzsāka dziesmas. Īpaši viņam patika „Oj, maluśki, maluśki” – Tatru kalniešu dziesma. Tādā veidā viņš pauda savu prieku. Taču Ziemassvētkos viņš vienmēr lūdzās arī par tiem, kas cieta.
Vai Ziemassvētkos jūs viņam kaut ko dāvinājāt?
Viņš pasniedza kādu paciņu māsām, māsas kaut ko dāvināja arī viņam, taču tās bija pavisam nelielas, vairāk simboliskas dāvaniņas, piemēram kāds saldums, apelsīns, vai šokolāde. Viņš mīlēja arī ziedus. Katru dienu māsas viņam gatavoja jaunu kompozīciju.
Kā?
Vai tu viņu esi redzējis dusmīgu?
Nedomāju, ka „dusmīgs” būtu īstais vārds. Piemērotāk būtu teikt „stingrs” un jo sevišķi tāds viņš bija darbā. Vai! tam, kurš neko nepasakot, bija paņēmis kādu papīra lapu – tad gan bija nopietnas problēmas! Tad, kad Jānis Pāvils II jau bija smagi slims, vienā no uzrunu brīžiem kāds, piepalīdzot, gribēja paņemt no viņa papīra lapas. Pāvests tad bija izdarījis nelielu atkāpi, bet piekalpotājs, kurš vēlējās šīs lapas paņemt, bija nodomājis, ka viņš vairs nespēj lasīt. Viss beidzās ar to, ka piekalpotājs saņēma sitienu pa roku.
Citreiz, pirms vairākiem gadiem, pāvests bija nolēmis paaugstināt algas Vatikānā nodarbinātajiem strādniekiem. Taču pēc kādas dienas izrādījās, ka ierēdņa kļūdas dēļ bija sagatavots dokuments, kurā apliecināts, ka pāvests ir parakstījis lēmumu, lai algas netiktu paaugstinātas. Strādnieku vidū jau paspēja izplatīties baumas, ka pāvests ir atteicis tiem algu paaugstinājumu, un kādu rītu Svētais tēvs saņēma ziņu, ka viņš būtu parakstījis dokumentu, kas ir vērsts pret strādniekiem. Vēl šodien atceros toni, kādā viņš izteica vārdu „Kā?” To izdzirdējis, sapratu, ka labāk klusēt. Viņa balss tonis man tiešām iedvesa bailes, taču sapratu, ka tikai doma par to, ka strādnieki varētu padomāt, ka viņš tos ir piekrāpis, Jānim Pāvilam II izraisīja smagu triecienu. Taču jau nākamās diennakts laikā viss nokārtojās.
Atceros arī bardzību, ar kādu viņš vērsās pie viena nikaragviešu priestera, kas bija iecelts par sandinistu ministru. „Par kādu ministru tu kalpo?” viņš jautāja. „Tu taču esi Dieva ministrs!” Joprojām ir saglabājusies fotogrāfija, kurā iemūžināts šis brīdis. Tajā var redzēt, kā pāvests draud priesterim ar pirkstu.
Es neesmu ieradies, lai atpūstos!
Tomēr lielāku iespaidu uz mani ir atstājusi uzruna, ar kādu Hartumā viņš vērsās pie Sudānas prezidenta. Tā ir valsts, kurā Svētais tēvs redzēja daudzus cilvēkus mirstam no bada. Viņi bija palikuši četratā – pāvests, prezidents, tulks un viens misionārs. Es tikko bija uzņēmis fotogrāfijas un gribēju jau atstāt telpu, taču nevarēju, jo viens no atpūtas krēsliem tobrīd bija piestumts pie durvīm. Tā, es dzirdēju pāvesta vārdus: „Vai, jūs, prezident, zināt, cik miljonu mirušo ir jūsu valstī? Vai jūs zināt, ko darāt? Cik daudz ir nogalināto un izpostīto ģimeņu, cik daudz bāreņu? Vai jūs apzināties savu rīcību? Vai saprotat, kas notiek? Jūs taču esat valsts galva, vai saprotat to? Pāvests nekad nemeklēja noslīpētus vārdus, lai izvairītos no smagām problēmām. Prezidents, pārsteigts un apjucis, atbildēja: „Klausieties, aizmirsīsim par šo sarunu un izliksimies it kā tā nebūtu notikusi.” Citos apstākļos prezidents to noteikti nebūtu teicis! Pāvests uzreiz vērsās pie misionāra: Iztulko labi! Es neesmu šeit ieradies, lai pastaigātos. Neesmu ieradies, lai atpūstos. Esmu ieradies Dieva vārdā! Esmu ieradies, lai aizstāvētu visus šos mirušos, visas šīs ģimenes!” Es nodomāju: „Šeit notiek kaut kas briesmīgs,” taču prezidents atkārtoja: „Jā, aizmirsīsim par to”. Tad pāvests neizturēja: „Kā aizmirsīsim? Vai var aizmirst visus šos nevainīgos upurus?” Un viņš runāja veselu stundu. Istabā patiešām valdīja saspringtība: viņa balss bija barga un tā iedvesa bailes.
Kristus uzvarēs!
Nedomājiet, ka viņš bija gatavs stāties pretim tikai atsevišķiem indivīdiem, lai arī kas tie būtu. Viņš bija gatavs stāties pretim arī veselām organizācijām, pat tādām, kas nav pakļautas nevienai civilizētās pasaules regulai. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija Jāņa Pāvila II uzruna sicīliešu mafijai tās koncentrācijas vietā Tempļu ielejā netālu no Agridžento. „Apdomājieties un nožēlojiet grēkus!” viņš sauca. „Par to jums būs jāatskaitās Dievam.”
Citreiz, Peru, pārvietojoties no viena objekta uz citu, viņš ieraudzīja bruņotu valsts armijas kareivju grupu, kas izskatījās īpaši uzmanīgi, pat nervozi. Pāvests pajautāja, kāpēc ir pieņemti šādi aizsardzības mēri. Kāds paskaidroja, ka krūmos slēpjas kustības „Sendero luminoso” vīri – peruāņu teroristi, kas gatavi uzbrukt kurā katrā brīdī. Un kā uz to reaģēja pāvests? Viņš nebija nedz nobijies, nedz grasījās attālināties. Viņš paņēma krēslu, uzkāpa uz galda un atmaskoja visu viņu vardarbību, netaupot bargus izteicienus. Tai brīdī patiešām bija iemesls bailēm.
Ne mazāk spēcīgi bija vārdi, ko viņš teica Nikaragvā. Svētās Mises laikā viņam priekšā veselās trijās rindās sēdēja sandinistu valdības pārstāvji. Viņi bija saniknoti un gatavi jebkurā brīdī dot pretsparu pāvestam. Taču viņš redzēja tālāk par šīm trim rindām – viņš redzēja ļaudis, kas vērās viņā ar mīlestību un cerību, kas gaidīja mierinājuma vārdus. Homīlijas laikā viņš paņēma krucifiksu, pacēla to pret debesīm un izsaucās: „Kristus uzvarēs!” Nedomājiet, ka tie bija brīži, kad varētu justies drošībā. Tomēr, neraugoties uz pilnīgu apziņu par draudiem, viņš nebaidījās liecināt par kristīgās ticības patiesību un atbalstīt pazemīgos.
Lai dzīvo pāvests, nost ar Pinočetu!
Viņš nekad nešķiroja starp valstiskajām autoritātēm un vienkāršo tautu. Vēl jo vairāk, viņš apzinājās, ka uz valstu vadītājiem gulstas lielāka atbildība. Viņš nekad nevienu nenosodīja, taču nekad nelaida garām izdevību aizstāvēt pazemīgos. Tad, kad bija jāaizstāv, vai jāliek respektēt ģimenes vērtības, darbs, bērni, cilvēciskā cieņa, viņš nekad nevairījās neviena priekšā, lai kas tas arī būtu.
Kad viesojāmies Amerikas Savienotajās Valstīs, pirms tikšanās ar Klintonu, pāvests kavējās pārdomās: „Par ko būtu jārunā ar šiem varenajiem, no kuriem ir atkarīgs miers un karš? Lūk: „Ir jārunā par ciešanām!” Dienu vēlāk, tikšanās reizē, dzirdēju, kā viņš teica Klintonam: „Ko jūs, prezident, darāt daudzo tautu priekšā, kas cieš, daudzo bērnu priekšā, kas mirst no bada?”
Un kā bija ar Pinočetu, Kastro?
Pāvests ir daudz kritizēts par to, ka viņš tikās ar tādiem cilvēkiem kā Kastro vai Pinočets. Kad to dzirdu, esmu laimīgs, ka mans amats neliek man teikt nekādus komentārus. Tādējādi esmu pasargāts no dažādu muļķību izteikšanas. Es uzņemu fotogrāfijas, kas nesniedz komentārus, bet gan dokumentē patiesību. Un patiesība slēpjas tais cilvēkos, kas Svētā tēva personā meklēja palīdzību un mierinājumu. Ja ir tiesa, ka pāvests piekrita tikties ar Pinočetu, tad ir tiesa arī, ka viņš viņu uzrunāja ar spēcīgiem vārdiem, bet čīliešu tautā izraisīja viņu patieso jūtu manifestāciju, ko apliecināja saucieni: „Lai dzīvo pāvests, nost ar Pinočetu!”
Atceros arī to, kas notika Kubā, kā dažās dienās izmainījās pat Fidels Kastro. Cik daudz augstprātības viņš izrādīja vizītes sākumā! Taču vēlāk, Svētās Mises laikā lielajā Havannas laukumā, kur ir skatāms milzīgs Če Gevaras attēls, pēc tam, kad pāvests bija nolasījis bargu uzrunu, un kad bija pienācis brīdis apmainīties ar miera sveicieniem, pie diktatora pienāca sīciņa auguma reliģiskā māsa un paspieda viņam roku. Pēc viņas, pie Fidela Kastro nāca kāds priesteris, tad bīskapi. Arī es paspiedu roku šim vīram, pēc kura pavēles tika nogalināti tūkstošiem cilvēku, un redzēju, kā viņā atkusa visa augstprātība. Tas bija gluži tāpat kā ledus atkūst saules staros. Dievkalpojuma noslēgumā Kastro pateicās Svētajam tēvam par to, ko viņš ir darījis kubiešu tautas labā. Pēc tam, kad Svētais tēvs jau bija atgriezies Vatikānā, Kastro vairākkārt viņu aicināja nolaisties Kubā vismaz uz neilgu brīdi, ja gadās lidot Amerikas virzienā. Pietika redzēt kubiešu laimīgās un atbrīvotās sejas, kaut arī tas varbūt ilga tikai dažas stundas, lai atbildētu uz jautājumu, vai bija vērts tikties ar diktatoru.
Kāpēc gan žurnālisti nerunā par šīm lietām? Kāpēc viņi samierinās ar virspusēju lietu atspoguļojumu? Labāko atzinību Svētajam tēvam ir izrādījuši vienkāršie ļaudis – sākot no jauniešiem, kas bija ieradušies, lai pabūtu kopā ar viņu. Mums būtu jāmācās strādāt no vispazemīgākajiem cilvēkiem.
Varbūt pāvests ar žurnālistiem runāja pārāk maz, varbūt neizskaidroja viņiem savu izturēšanās veidu?
Katram ir acis, lai redzētu un galva, lai saprastu acīmredzamo. Pie tam, nav tiesa, ka pāvests maz runātu ar žurnālistiem. Patiesībā viņš runāja vienmēr, ar visu žurnālistu grupu, jo īpaši lidojumu laikā. Taču pēc tam žurnālisti rakstīja, ko paši gribēja. Lai labāk ilustrētu to, kā strādāja žurnālisti, atstāstīšu tev vienu epizodi, kas varēja arī slikti beigties.
Vienreiz helikopterā aizdegās motori
Mums bija jālido uz Lesoto. Iekāpām lidmašīnā, pacēlāmies gaisā un bijām jau gandrīz atlidojuši, taču nespējām piezemēties. Mēģinājām to darīt četras reizes, taču tas nebija iespējams, jo gaisā plosījās stipra smilšu vētra. Situācija bija dramatiska, jo sāka beigties degviela. Pilots nolēma lidot uz Johannesburgu un kad jau bijām virs tās, benzīns beidzās. Vēl kādu minūti ilgāk, un mēs nebūtu vis piezemējušies, bet nokrituši. Katrā ziņā, ieradušies Johannesburgā, žurnālisti tūlīt meklēja telefonus, jo atklājās, ka daži no viņiem jau bija uzrakstījuši savus gabalus pirms izlidošanas – par to, kā bija notikusi ceremonija Lesoto un ko bija teicis pāvests. Tagad viņi vēlējās nobloķēt savas publikācijas, jo ceremonija patiesībā vēl nebija notikusi, un mēs atradāmies nevis Lesoto, bet Johannesburgā.
Vairāk iespaido nevis žurnālisti, bet katastrofas iespēja…
Risks bija pavisam reāls, taču tā nebija vienīgā reize. Vienreiz, Madridē, helikopterā aizdegās motori.
Un pāvests bija helikopterā?
Jā. Tai brīdī jau gatavojāmies nolaisties. Citreiz, lidojot uz Senegālu, lidmašīna ielidoja mākonī un pēkšņi krita no desmit tūkstošiem metru līdz tūkstoš metriem attālumā no zemes. Drīz vien nolaidāmies Valletā, Maltā, un paziņojām par savu kritienu citām aviokompānijām, jo radars pirms tam neko nebija noteicis.
Un viņš bija mierīgs?
Jā. Nekad neredzēju, ka viņš no jebkā vai no kāda baidītos. Viņš turpināja strādāt, it kā nekas nebūtu atgadījies.
Viņš tikai novēlēja sevi Dievmātei
Vai arī 1981. gada 13. maijā viņš nebaidījās no nāves?
Nē, viņš tikai novēlēja sevi Dievmātei. Atentāta laikā es atrados pavisam netālu no viņa. Kad Ali Agdža izšāva, pāvests tūlīt sāka saļimt. Bez jebkādas kurnēšanas. Viņš tikai lūdza Dievmātes palīdzību. Viņš nekliedza no sāpēm, bet lūdzās. Viņu nogādāja uz Zvanu arku, tur uzlika uz nestuvēm un noguldīja uz zemes, bet no turienes ar ātrās palīdzības mašīnu aizveda uz Džemelli klīniku. Es dienu un nakti paliku istabā netālu no viņa un arī lūdzos. No mediķiem un no priestera Staņislava uzzināju, ka viņš ir mierīgs un paļāvības pilns. Nedaudz vēlāk profesors Kručitti, kurš operēja pāvestu, pastāstīja, ka viņu ir izglābis tikai brīnums. Rādot rentgenuzņēmumus, profesors paskaidroja, ka lode, ejot cauri ķermenim, pēkšņi ir mainījusi virzienu, it kā tā būtu saskārusies ar kādu metāla gabalu. „Neiedomājami,” viņš teica, „jo tai ķermeņa vietā nav pat kaulu. Kā tas ir noticis, to zina tikai Dievmāte.”
Tu esi muļķis
Tev tas droši vien bija smags brīdis – ne tikai kā pāvesta „ģimenes” loceklim, bet arī kā fotogrāfam, vai ne?
Neraugoties uz pārsteigumu un haosu, fakts, ka man tomēr izdevās izdarīt dažus fotouzņēmumus, vēlāk radīja problēmu, kas saistījās ar to publicēšanu. Šīs fotogrāfijas lūdza gandrīz visi, daži piedāvāja pat astronomiskas naudas summas, taču es absolūti nevēlējos laist komercapgrozībā pāvesta ciešanas. Naktī pēc atentāta, Viņa Ekselence Eduardo Martinezs Somalo man pajautāja, vai ir taisnība, ka par vienu fotogrāfiju ziņu aģentūras un preses izdevumi būtu gatavi maksāt līdz par 100 miljoniem liru. Es viņam atbildēju: „Jā, Ekselence, tā ir taisnība, taču, ja jūs man atļausiet, tad dosim visām pasaules ziņu aģentūrām trīs fotogrāfijas par brīvu”. Un tā arī izdarījām.
Bet tu taču varēji nodrošināt sev ekonomisko stabilitāti uz visu savu dzīvi…
Jā, taču es tādā gadījumā būtu izturējies kā cilvēks bez sirdsapziņas, nevis kā profesionālis. Uzticība, ar kādu pret mani izturējās Svētais tēvs, bija daudz dārgāka par miljoniem liru. Stāsts par pāvesta Pija XII mediķi, kurš bija pārdevis slimības nomocītā, jau agonijas pārņemtā pāvesta fotogrāfijas, ir kļuvis par melnu lappusi, kura nedrīkst atkārtoties.
Vai tev ir bijuši līdzīgi piedāvājumi?
Daudzi. Visdāsnākais attiecas uz Poliju. Kad, izsludinātā karastāvokļa laikā Svētais tēvs kalnos tikās ar Lehu Valensu, tad vienīgais, kas uzņēma fotogrāfijas, biju es. Viens slepenpolicijas aģents man pat piedraudēja, un burtiski aizliedza publicēt fotogrāfijas par šo tikšanos. Viņa draudi bija nopietni.
Un ko darīji tu?
Es teicu, lai viņš nerunā ar mani šādā veidā, lai netraucē, un turpināju fotografēt.
Aģentūru izteiktos piedāvājumus es saņēmu jau lidmašīnā, atceļā uz Romu. Es tos nepieņēmu un kad biju jau Romā, trīs dienas pēc tikšanās ar Valensu, man piezvanīja viens kungs, kurš teica, ka esot kāda liela amerikāņu žurnāla pārstāvis, un lūdza, vai es nevarot viņu uzņemt, jo vēloties ar mani runāt. Es viņu uzaicināju, viņš atnāca, ienāca manā studijā, pārliecinājās, vai esam vieni, vai neviens uz mums neskatās, apsēdās, un uzsāka sarunu: „Ja tu pēc savas izvēles iedosi man trīs fotogrāfijas, kurās redzams Valensa kopā ar pāvestu, tad es tev samaksāšu pusotru miljardu skaidrā naudā. Tikai trīs fotogrāfijas, bez jebkādām pēdām, bez dokumentiem un parakstiem, un pusotra miljarda būs tavējie!” Es ievilku elpu un teicu viņam: „Esiet tik laipns un atveriet savu somu!” Viņš to atver, un tajā atrodas nauda. „Vai drīkstu to aptaustīt?” jautāju. „Jā, tā ir tavējā!” Es to aptaustīju, aizvēru somu un laipni atteicu. Viņš kļuva bālāks par sienu un nobļāvās: „Tu esi muļķis! Tūlīt pēc tam viņš aizgāja. Svētā tēva fotogrāfiju publicēšanu nedrīkst pakļaut mežonīgiem likumiem. Es tās nevaru dot tiem, kuri var atļauties lielāku maksu.
Tie metās viņam rokās
Kāds bija pāvests savu ceļojumu laikā?
Viņš viss bija pārņemts ar tās zemes problēmām, kuru devās apmeklēt. Kad viņš bija Romā, un kāds viņu aicināja „Jūsu Svētība, lūdzieties par mūsu tautu!”, viņš vienmēr atbildēja: „To jau arī darām!” Šķiet, ka viņa acu priekšā vienmēr atrastos globuss, jo viņš neatstāja bez lūgšanām nevienu pasaules vietu, nevienu kontinentu. Taču savu ceļojumu laikā viņš koncentrējās uz vietējiem iedzīvotājiem. Jānis Pāvils II bija labi sagatavots: vispirms viņš lasīja atskaites, runāja ar nuncijiem un misionāriem, lai saprastu, kādas bija vietējo ļaužu ciešanas. Ieradies konkrētajā zemē, viņš nekad neaprobežojās ar uzrunām, kas bija sagatavotas pie galda. Viņš tikās ar prezidentiem, ministriem, taču vēlāk devās pie vienkāršajiem ļaudīm un iegrima faktiskajā realitātē. Bieži gadījās, ka viņš apturēja mašīnu un teica: „Vēlos redzēt, kas dzīvo šai būdiņā, vēlos tajā ienākt un aprunāties ar šiem cilvēkiem.” Vai arī: „Gribu satikt šo ģimeni!” Un neviens nespēja viņu atrunāt. Viņš gāja iekšā, lūdzās un jautāja, kā var palīdzēt.
Tā tas notika daudzas reizes, taču, iespējams, ka visiespaidīgākā šai ziņā bija viņa vizīte Angolā. Vietējais bīskaps ļoti vēlējās parādīt Svētajam tēvam drupas, kas palikušas pāri no pirmās šai zemē uzceltās baznīciņas. Atvedis pāvestu uz šo vietu, viņš sāka stāstīt par dievnama vēsturi. Jānis Pāvils II klausījās ar interesi, taču varēja vērot, ka tai pašā laikā viņa domas ceļoja nedaudz tālāk – pie dzīvojamo māju graustiem, kas atradās visapkārt. Tās bija nožēlojamas būdiņas, kuru iedzīvotāji slīga galējā nabadzībā. Pabeidzis savu runu, bīskaps aicināja pāvestu sēsties automašīnā, taču viņš, neteicis ne vārda, sāka iet būdiņu virzienā, un apstājās pie vienas no tām. Tās iemītnieki, gaužām nabadzīga ģimene – sieva, vīrs un bērni, skatījās uz viņu pagalam izbrīnīti, tad atnesa viņam beņķi un aicināja apsēsties. Pāvests apsēdās un uzsāka sarunu. Viņš smaidīja un bija patiesas sirsnības pārņemts. Taču vislabākais brīdis iestājās, kad viņš vērsās pie bērniem. Sākumā mazie ķipari viņu uzlūkoja ar zināmu nedrošību, taču viņš, joprojām skatoties uz viņiem, sāka mirkšķināt ar acīm, rādīt uzjautrinošas grimases un smaidus. Bērni tūlīt saprata šo viņa mīlestības vēstījumu, pietuvojās viņam, un sāka ķerties pie muguras, rokām, mesties viņa apskāvienos un rāpties klēpī. Gan viņš, gan bērni, patiešām bija aizrāvušies cits ar citu. Beigās, nez no kurienes uzradās pudele ar augļu sulu un viņš to dzēra kopā ar visiem. Tieši tāds viņš bija – spontāns, kuriozs un ļoti uzmanīgs pret ikdienas realitāti. Viņš vēlējās autentiskas, nevis protokolos noteiktas un jau iepriekš sarunātas tikšanās. Drošības dienestu aģenti šādos brīžos uztraucās un nezināja, ko darīt. Es viņiem bieži teicu: „Lūdzieties, lai nekas nenotiek, jo vieni paši neko neiesāksiet. Nevis jūs, bet Tikai Dievmāte viņu var pasargāt!”
Vai viņš nebaidījās no citiem atentātiem?
Mēs kopā pabijām 104 ārzemju ceļojumos. Ja būtu īstenojušies visi draudi, ko saņēmām, tad varbūt būtu arī miruši jau 104 reizes… Atkārtoju: viņš ne no kā nebaidījās! Es nekad viņu neredzēju nobijušos. Arī viņa moto „Nebaidieties!”, bija izvēlēts, pilnīgi apzinoties tā pamatu. Bez šaubām, viņš varēja veikt apustuliskās vizītes, paliekot tikai episkopātu sēdeklī galvaspilsētās, sūtot pie tautas savus nuncijus un misionārus, un vēlāk klausoties viņu atstāstus. Taču viņš tāds nebija. Ja viņš runāja, tad viņam bija nepieciešams iepazīt problēmas pēc personīgās pieredzes. Negaidītas iniciatīvas viņš uzņēmās ļoti bieži. Ja taisnā līnijā viņam bija jānoiet simts metri, tad jau pēc pirmajiem desmit metriem viņš griezās pa labi, vai pa kreisi.
Jūsu Svētība, tie ir demonstranti-geji
Atceros kādu faktu, kas notika Amerikas Savienotajās Valstīs. Kamēr uzturējāmies Vašingtonas nunciatūrā, tās priekšā bija pulcējusies geju grupa, kas protestēja pret pāvestu. Svētais tēvs sākumā nesaprata, kas notiek, un kad jau bijām izgājuši gaitenī, man pajautāja: „Kas notiek?” „Demonstrācija”, es atbildēju. „Kas viņi ir?” „Viņi ir geji, Jūsu Svētība”. „Cik viņu ir?” „Piecsimt”. „Un mūsu cik ir?” viņš pajautāja, un ar pirkstu sāka skaitīt vienu pēc otra: „Viens, divi, trīs, četri, pieci… Ejam!” Viņš izgāja pa durvīm, pienāca pie demonstrantiem, sasveicinājās ar viņiem, un sāka ar dažiem runāt. Drīz vien svilpienu vietā sāka skanēt aplausi. Viņš nebaidījās ne no kā, bet teica: „Atveriet durvis Kristum!” un pats ar savām rokām gāja tās atvērt. Viņš nekad neizvairījās no smagām situācijām. Runājot ar prezidentiem, tai skaitā ar jau pieminēto Sudānas prezidentu, viņš nevarēja teikt, ka cilvēki ir laimīgi, ja patiesībā tie mira no bada.
Blondīnes vai brunetes?
Tāds nu reiz bija viņa raksturs: viņš necieta tukšas runas un nerunāja, ja nebija guvis pilnīgu izpratni par lietām. Kāda ceļojuma laikā viņš apsēdās uz soliņa kopā ar daudziem bērniem sev apkārt. Man radās iespaids, ka viņš atcerējās pats savu bērnību, lai varētu iejusties bērnu ādā un runāt viņu valodā. Vienreiz viņš teica: „Esmu piedalījies daudzās konferencēs, taču visinteliģentākos jautājumus vienmēr ir uzdevuši bērni”. Viņš apbrīnoja bērnu spontānumu un pats kļuva tikpat spontāns cik viņi. Atceros dažus jautājumus, ko bērni viņam uzdeva: „Bet tu, kad biji manā vecumā, kāvies ar draugiem?” Vai arī „Kuras tev patīk vairāk – blondīnes, vai brunetes?” Un viņš atbildēja un pat meitenes aiz bizītēm paraustīja.
Vai esi cietis tāpat kā ciešu es?
Tas pats notika arī ar veciem ļaudīm. Tad, kad viņš sarunājās ar viņiem, teica: „Visvecākais no jums laikam esmu es”. Tad, kad viņam sāpēja kāja, viņš iejutās visu sirmgalvju lomā, kam sāpēja kājas, lai runātu viņu vārdā. 2005. gadā, kad viņš pirmoreiz tika aizvests uz slimnīcu, viņš lūdza tikšanos ar mediķiem un teica viņiem: „Dārgie kungi, es pateicos jums par visu, ko darāt. Esmu slims, jūs esat ārsti. Taču es neredzu cilvēcību. Neredzu slimnieku tiesības”. Un viņš sāka runāt par slimnieku tiesībām. Protams, ne jau sevis dēļ: viņš pats saņēma daudz mīlestības un uzmanības. Taču viņš runāja aizmirsto slimnieku un veco ļaužu vārdā, pazemīgo un neaizsargāto vārdā. Viņš aicināja mediķus mīlēt slimniekus. Viņš uzdeva retoriskus jautājumus „Cik mīlestības esi man devis?” „Kā man palīdzi?” „Vai esi mani uzmundrinājis?” „Vai esi cietis tāpat, kā ciešu es?” Runājot par citiem, viņš runāja no savas pieredzes, jo arī viņš bija vecs un slims.
Apmeklējot Romas semināristus, kas dzīvo labiekārtotā seminārā, kur ir karsts ūdens un visi pakalpojumi, viņš teica: „Es biju pagrīdes seminārists. Esmu ļoti pateicīgs saviem darbabiedriem, ka viņi saprata, ko es daru. Naktī viņi man teica „Karol, atpūties!” un strādāja manā vietā, jo zināja, ka man bija jāstudē slepenībā.” Ar XXI gadsimta semināristiem viņš runāja par savu pagrīdes seminārista dzīvi kara laikā, un piedāvāja viņiem visaugstāko brālības un kalpošanas modeli, kas prasa no daudz kā atteikties. Varētu domāt, ka piedāvājot XXI gadsimta semināristiem smagu dzīvi, viņus uzrunāt nebūs viegli, taču viņi klausījās pāvestā kā apburti. Vēlāk nācās paplašināt pat semināra telpas, jo bija pieaudzis priesterisko paaicinājumu skaits.
Es jūs meklēju un jūs atnācāt
Viņš meta izaicinājumus ne tikai semināristiem, bet visiem jauniešiem. Jānis Pāvils II uzsvēra, ka patiesa mīlestība nebūt nav viegla. Viņš runāja par tādām lietām, kā atbildība, uzticība, šķīstība. Un kā uz to reaģēja paši jaunieši? Kad viņš mira, jaunieši zem viņa loga dziedāja par savu mīlestību uz viņu, un viņš neilgi pirms nāves izteica frāzi, kas tūlīt aplidoja visu pasauli: „Es jūs meklēju, un jūs atnācāt pie manis. Paldies!” Viņš pateicās jauniešiem, ka viņi nekad viņu neatstāja.
Kādu brīdi es dzīvoju tikai ar gribasspēku
Lai arī kādā vietā un sektorā bija nonācis, viņš izjuta realitāti tik lielā mērā, lai pēc tam liecinātu patiesību un runātu visu to vārdā, kuri paši nespēja sevi aizstāvēt. Vakarā, kad esmu noguris, kad ēdu, vai smēķēju cigareti, reizēm pārdomāju par visu to lielo mozaīku, ko viņš ir izveidojis savas dzīves laikā. Tad es redzu arī, kā viņš to visu veidoja, pamatojoties uz savas personīgās dzīves pieredzi un ciešanām.
Kā viņš pats pārdzīvoja aizvien progresējošo nespēku?
Bija patiešām iespaidīgi redzēt, kā viņš zaudēja spēkus. Kad viņam bija 58-70 gadi, un man gadījās viņu redzēt vienā krekliņā, piemēram, brīvdienās, es vienmēr apbrīnoju viņa plecus. Viņš bija stiprs, ar spēcīgu miesas būvi. Pēc tam, kad redzēju viņu jau spēku izsīkumā, es allaž sev sirdī teicu: „Ak, tu nabags!” Taču, laikam ritot, viņš dzīvoja saskaņā ar saviem spēkiem. Viņš neslēpa arī savas sāpes. Tad, kad bija spēcīgs, izrādīja spēku, kad bija vājš, centās pārvarēt savu vājumu, taču nekad nemēģināja to noslēpt. Viņš vienmēr bija tāds, kāds bija, bez maskas. Iekšēji viņš daudz cieta, taču viņā mājoja izturības spēks. Ja viņš ļautos pašplūsmai, tad droši vien būtu miris jau daudz agrāk. Kādu laiku viņš dzīvoja tikai ar gribas spēku.
Vai tev ir nācies viņam palīdzēt?
Nē. Tikai divreiz man ir gadījies viņu saķert un pieturēt – tad, kad cilvēku pūlis, gribot sasveicināties, viņu nejauši pagrūda. Es viņu instinktīvi atbalstīju. Viņa kritienus vienmēr izraisīja citi. Cilvēki grūdās viņam virsū. Ja viņam gadījās paklupt, pie tā vienmēr bija vainojams pūlis. Tā tas notika arī tai gadījumā, kad viņš krita un salauza muguru. Toreiz viņš sasveicinājās ar valstu vadītājiem audiencē, kas bija veltīta ANO Pārtikas un lauksaimniecības nodaļas pārstāvjiem. Tad, kad Jānis Pāvils II jau bija nonācis līdz rindas beigām, monsinjors Vēbers viņu parāva, lai sasveicinātos ar vēl kādu personu. Pāvests pagriezās un tai brīdī izrādījās, ka zem kājām trūkst pamata. Kopš tā brīža radās vairākas problēmas, visbriesmīgākā no tām – gūžas kaula lūzums. Manuprāt, pirmais smagākais negadījums bija tieši šis.
Ja viņi tik pamēģinātu kaut ko iebilst!
Runā, ka pēdējos gados vai mēnešos viņš vairs nebija tas, kurš noteica lietas. Kāds rosināja pat atteikties no pāvesta amata.
To es nespēju mierīgi klausīties. Trīs dienas pirms Jāņa Pāvila II nāves, es dzirdēju runājam, it kā viņš vairs nebūtu starp dzīvajiem, it kā Vatikāns vilcinātos ziņot par viņa nāvi. Vai arī – it kā viņš jau ilgstoši gulētu bezsamaņā.
Vai viņš līdz pat nāvei palika pie skaidras apziņas?
Protams! Pamatojoties uz to, ka sāka izplatīties žurnālistu sacerētie meli, es pieņēmu Bruno Vespas uzaicinājumu piedalīties televīzijas RAIUNO programmā „Porta a porta”, lai liecinātu patiesību. Tiku uzaicināts sešas stundas pirms pāvesta nāves, un viņš mani tikko bija uzrunājis normālā balsī, absolūti apzinoties situāciju. Vēl jo vairāk, bija skaidri saprotama viņa griba apliecināt, ka nāve ir mierīga pāreja. Bez tam, pēc vakara Svētās Mises, ko celebrēja viņa sekretārs, arhibīskaps Dzivišs un pēc tam, kad viņš bija pateicis „Ite missa est”, viņš nekavējoties atbildēja „Āmen”, un tūlīt pēc tam nomira. Tā ir vislabākā liecība, ka viņš bija pie skaidra saprāta līdz pat savas dzīves pēdējam brīdim. Ir teiktas daudzas muļķīgas un nepamatotas lietas, daudzi meli. Taču Jānis Pāvils II savus amata pienākumus pildīja līdz pat galam. Protams, viņa ritms vairs nebija tāds, kāds tas bija agrāk, taču neviens viņam nespēja neko noteikt.
Galējais pierādījums tam, ka neviens nespēja izmainīt viņa gribu, ir veids, kādā viņš atstāja slimnīcu pēc savas pēdējās uzturēšanās tajā. Pēkšņi, ar ārkārtēju spēku, viņš teica: „Pietiek!” Man vairs nav laika. Šodien eju ārā”. Pat arhibīskaps Dzivišs nekā nezināja par šo lēmumu. Ārsti, bez šaubām, bija pret to, taču viņi neko nespēja iesākt. Ja viņi tik pamēģinātu kaut ko iebilst!
Viņš juta, ka emocijas viņu nodod
Vai tu biji klāt arī tai brīdī, kad viņš pienāca pie loga, paņēma mikrofonu, un nespējis neko pateikt, uzsita ar roku pret palodzi?
Jā, protams! Tas bija brīdis, kad man gribējās raudāt. Toreiz nebija tik svarīgi uzņemt fotogrāfijas, bet gan būt klāt un izjust situāciju. Viņš nespēja neko pateikt, tāpēc uzsita ar roku pret palodzi, un izsaucās: „O Boże, o Dio!” Neilgi pirms tam viņš celebrēja Svēto Misi, un es dzirdēju viņa balsi. Tā bija normāla, neizmainīta.
Ko nozīmēja tas žests? Varētu domāt, ka viņam kāds gribēja atņemt mikrofonu un tāpēc viņš sadusmojās.
Nē, absolūti nē! Neviens to neiedrošinātos darīt. Manuprāt, viņš jutās emociju nodots. Viņš bija gatavs runāt, taču ieraugot milzīgo cilvēku daudzumu, kas piepildīja laukumu, redzot tik daudzu cilvēku mīlestību, emocijas atņēma viņam balsi. Žests, par kuru tu runā, bija neapmierinātības un dusmu žests pret šo negaidīto balss zudumu. Taču viņa klusums bija vēl izteiksmīgāks par balsi!
Kāds žurnālists rakstīja, ka viņš šai brīdī raudāja.
Nē, pavisam nē! Viņš bija sarūgtināts – tas gan, taču nebūt neraudāja.
Vai tu viņu jelkad esi redzējis raudam?
Tikai aizkustinājuma un žēluma dēļ. Tad, kad viņš atradās slimnīcā starp nedziedināmi slimiem bērniem, kā arī tad, kad sarunājās ar viņu mātēm.
Viņš palūdza iedot krustu
Vai varētu pateikt, kura no tevis uzņemtajām fotogrāfijām ir visnozīmīgākā?
Par to man nav šaubu. Tā ir fotogrāfija, ko uzņēmu Lielajā Piektdienā – tā ar krustu.
Svētais tēvs nepiedalījās procesijā, taču Krustaceļā viņš piedalījās iekšēji, ar visām savām domām, ar visu savu dvēseli. Viņš lūdzās ekrāna priekšā. Kādā brīdī, kad procesija nonāca pie XIV stacijas, viņš izdarīja zīmi. Sekretārs nesaprata, ko viņš vēlas. Viņš pienāca pie pāvesta un Jānis Pāvils II palūdza iedot krustu. Saņēmis krucifiksu, viņš kādu laiku raudzījās tajā, kavējās dialogā ar Kristu, tad viņš to piespieda sev pie sirds un pie pieres. Šis brīdis netika pārraidīts televīzijā, jo uz ekrāniem vēl rādīja Kolizeju. Pāvesta kapelā tobrīd klāt bija tikai tuvākie līdzstrādnieki.
Tai tikšanās brīdī ar Kristu nekādā gadījumā nedrīkstēju viņu traucēt
Uzskatu, ka šai fotogrāfijā ir visa viņa dzīve, visa viņa veltīšanās cietošajam Kristum. Vēlāk kāds ieminējās, ka es būtu varējis uzņemt fotogrāfiju arī no citiem rakursiem – no tuvāka, vai tālāka punkta. Taču daudzo lietu vidū, ko esmu iemācījies, kalpojot Jānim Pāvilam II, ir arī šī – tad, kad notiek patiesi lielas lietas, jo mazāk rosies, jo labāk. Tai tikšanās brīdī ar Kristu nekādā gadījumā nedrīkstēju viņu traucēt.
Tulkoja I. Šteinerte
| All the contents on this site are copyrighted ©. |