Vatikānā publicēta Benedikta XVI grāmatas "Jēzus no Nācaretes" otrā daļa
Iznākusi Benedikta XVI grāmatas „Jēzus no Nācaretes” otrā daļa „No ieiešanas Jeruzalemē
līdz augšāmcelšanās rītam”. 10. martā Vatikānā notika grāmatas prezentācija, kuras
laikā uzstājās Bīskapu kongregācijas prefekts kard. Marks Uelē un rakstnieks prof.
Klaudio Magris. Autora mērķis nav aprakstīt Jēzus dzīvi, bet, balstoties uz Evaņģēlijiem,
ilustrēt Viņa tēlu un vēstījumu, un tādējādi palīdzēt lasītājam satikt dzīvo Jēzu.
Pirmajā nodaļā pāvests runā par Jēzus ieiešanu Jeruzalemē. Sajūsminātais
pūlis sagaida Viņu kā „miera un vienkāršības karali, kā nabagu ķēniņu”. Kristus neizmanto
militāro spēku un vardarbību pret tā laika valdošajām aprindām. Viņa varas spēks slēpjas
citur. Tā avots ir Dieva nabadzība un Dieva miers. Ar varmācību nevar nodibināt Dieva
valstību. Tieši pretēji, tā ir antikrista ierocis. Benedikts XVI raksta, ka Jēzus
nenāk kā iznīcinātājs. Viņš nāk, lai dziedinātu un glābtu. Viņš atklāj Dievu kā tādu,
kurš mīl. Viņa vara ir mīlestības vara. Jēzu pieņem pazemīgie un vienkāršie ļaudis
– tie, kuru sirds ir tīra un kuri ir atvērti Viņa labestībai.
Otrajā nodaļā
Benedikts XVI pievēršas Jēzus eshatoloģiskajai mācībai ar tās centrālajām tēmām
(Jeruzalemes un tās tempļa izpostīšana, pēdējā tiesa un pasaules gals). Šajā kontekstā
pāvests norāda, ka Dievs neierobežo neviena cilvēka brīvību. Katrs var brīvi rīkoties.
Pat ja daži dara ļaunu, tomēr visa pasaule ar tās notikumiem atrodas Dieva rokās.
Ebrejiem tempļa izpostīšana bija briesmīgs šoks. Taču līdz ar Jēzu ir pagājis akmens
tempļu laikmets. Viņš pats ir jaunais Templis. Viņš ir dzīvā Dieva klātbūtne. Viņā,
kurš ir īsts Dievs un īsts Cilvēks, satiekas Dievs un pasaule. Kristus mīlestība deldē
ikvienu pasaules ļaunumu. Otrajā nodaļā tiek pasvītrots, ka Dievs grib, lai visi cilvēki
tiktu pestīti. Tāpēc Evaņģēlijam jātiek sludinātam visā pasaulē. Pāvests norāda uz
vārda lielo spēku. Dieva vārds ir patiess. Tam varam uzticēties. Tas ir īstais „debesu
jums”, zem kura cilvēks var stāvēt un droši noturēties.
Trešā nodaļa atklāj
kāju mazgāšanas nozīmi. Šis žests ir radikāls pavērsiens reliģijas vēsturē.
Dieva skatījumā cilvēku šķīstī nevis rituāli, bet ticība. Šeit Benedikts XVI parāda,
ka kristietību nedrīkst ielikt morāles rāmjos. Esam aicināti ļaut, lai pats Dievs
mūs dara tīrus. Esam aicināti iegremdēties Kunga žēlsirdības dziļajos ūdeņos. Jāapzinās,
ka tīra sirds vispirms ir paša Dieva dāvana.
Ceturtajā nodaļā, runājot par
Jēzus priesterisko lūgšanu, pāvests pasvītro, ka visas pasaules lielākā problēma
ir tā, ka cilvēks neizlīgst ar Dievu. Jēzu misija ir universāla – pasvītro grāmatas
autors. Šī misija attiecas nevis uz dažiem izvēlētajiem, bet gan uz visu pasauli.
Pateicoties mācekļu darbībai, visai pasaulei atkal jāatgūst vienotība ar Dievu. Kāda
ir Jēzus misija? Ko Viņš grib panākt? To, lai cilvēks, būdams pilnībā vienots ar Dievu,
atrastu pats sevi, būtu tas, kas viņš ir patiesībā. Taču šai pārveidei ir krusta cena
– atgādina Svētais tēvs.
Piektajā nodaļā Benedikts XVI aplūko Pēdējo vakariņu
ainu. Šajā kontekstā atgādina, ka Dievs nevar ignorēt cilvēku nepaklausību un pasaules
ļaunumu. Netaisnībai un ļaunumam jātiek uzvarētam. Tā kā cilvēki to nevar izdarīt,
tad to dara Viņš pats. Tajā atklājas Dieva bezgalīgā labestība, kas nekad nevar būt
pretrunā ar patiesību un taisnīgumu. Dieva labestība un mīlestība pārsniedz jebkādu
ļaunumu – norāda pāvests. Pēdējo vakariņu laikā Jēzus iedibināja savas Miesas un Asiņu
euharistisko Upuri, lai savu upuri uz krusta darītu mūžīgi klātesošu. Svētais tēvs
norāda, ka Kristus uzticēja Baznīcai savas nāves un augšāmcelšanās mūžīgo piemiņu.
Tā kā Viņa upuris ir saistīts ar augšāmcelšanos, tad Euharistijas sakramenta svinēšana,
kas ir tikšanās ar augšāmcēlušos Kristu, notiek Kunga dienā – svētdienā.
Sestajā
nodaļā tiekam aizvesti uz Ģetzemanes dārzu, kur Jēzus piedzīvoja vientulību,
pamestību un nodevību. Pāvests raksta, ka šajā vietā Dieva Dēls cīnījās arī par mani.
Pretstatā Paradīzes dārzam, kur Ādams un Ieva nepaklausīja, Olīvdārzā Jēzus pilnībā
piekrita Debesu Tēva gribai. Tādējādi Viņš veica radikālu vēstures pagriezienu. Pēteris
mēģināja Jēzu atrunāt no krusta. „Kurš gan varētu noliegt, ka viņa rīcība atspoguļo
kārdinājumu, ko nemitīgi piedzīvo kristieši, proti, gūt panākumus bez krusta” – raksta
Benedikts XVI. Jēzu prasa mācekļiem būt nomodā, bet viņi guļ. Mācekļu miegainība cauri
gadu simteņiem ir labvēlīga augsne ļaunuma varai. Jēzus ņem uz saviem pleciem visu
pasaules ļaunumu. Viņa nāve pie krusta kļūst mums par dzīvības avotu.
Septītajā
nodaļā, atspoguļojot Jēzus tiesas procesu, pāvests pasvītro, ka Kristu notiesāja
uz nāvi nevis ebreju tauta kā tāda, bet tempļa vadība (ar dažiem izņēmumiem) un laupītāja
Barabas atbalstītāju pūlis. Svētais tēvs atgādina, ka Jēzus izlēja savas asinis par
daudziem, par visu cilvēku pestīšanu. Procesa laikā Pilats jautāja: „Kas ir patiesība?”
Patiesības neatzīšana neizbēgami ved pie pragmatisma varas – lasām grāmatā. Tāpat
kā agrāk, arī šodien patiesība daudziem sagādā neērtības, no tās baidās un izvairās.
Taču bez patiesības nav brīvības un cilvēka dzīve kļūst bezjēdzīga – pasvītro Benedikts
XVI, piebilstot, ka patiesība atklājās Kristū, kurš cieta, nomira un augšāmcēlās.
Tieši ievainotajā Jēzū saskatāms Dieva attēls. Caur Viņa ciešanām cilvēkiem atspīd
cerības gaisma. Tajās mums atklājas, ka Dievs stāv cietēju pusē.
Astotā nodaļa:
Krustā sišana un guldīšana kapā. Pirmie Jēzus vārdi pie krusta bija lūgšana,
lai Tēvs piedod slepkavām, jo „viņi nezina, ko dara”. Benedikts XVI pasvītro, ka šis
Kunga lūgums ir liels mierinājums visu laiku cilvēkiem. Pāvests runā par virspusējām
zināšanām un dziļāko aklumu, kas iet roku rokā visos laikos. Labais laupītājs tieši
pie krusta saprata, ka Jēzus ir patiesais Ķēniņš. Labais laupītājs kļuva par cerības
tēlu. Viņš atklāja, ka Dievs savā žēlsirdībā var cilvēku glābt arī pēdējā brīdī. Šajā
nodaļā Svētais tēvs runā arī par miesas vērtību. Daži uzskata par svarīgu tikai vārdu,
mācību, Jēzus vēstījumu, bet atmet miesu. Taču svarīgi ir abi aspekti. Šeit pāvests
uzsver to, ka labais vienmēr ir daudz stiprāks par vislielāko ļaunumu. Tāpēc pastorālajā
kalpošanā un Evaņģēlija sludināšanas darbā centrālā vieta jāierāda krustam.
Devītās
nodaļas temats: Jēzus augšāmcelšanās no miroņiem. Ja nav ticības uz augšāmcelšanos,
tad kristietība ir mirusi – apgalvo Benedikts XVI. Jēzus augšāmcelšanās atnes kaut
ko pavisam jaunu, tā izmaina pasauli un cilvēku. Viņa mācekļi to sludina ar ārkārtīgi
lielu un pavisam jaunu drosmi. Šajā kontekstā autors atgādina, ka ticība nav pretrunā
ar zinātni, un norāda uz Dieva rīcības paradoksālo raksturu. Tas, kas ārēji ir varens
un spēcīgs, Dieva skatījumā ir mazs un niecīgs. Kopā ar vienu no mācekļiem, pāvests
jautā, kāpēc Jēzus atklājās tikai nedaudziem? Kāpēc savas varenības spēkā nestājās
pretī saviem ienaidniekiem? Tas ir Dieva noslēpumainais plāns. Viņš pavisam klusi
nemitīgi klauvē pie mūsu sirds durvīm. Ja tās atveram, tad pamazām kļūstam spējīgi
saskatīt šo Viņa noslēpumaino plānu. Tieši tāds ir „dievišķais stils”. Dievs nenāk
ar ārēju varu. Viņš dod cilvēkam brīvību, dāvā tam savu mīlestību un pavisam neuzkrītoši
izraisa cilvēkā atbildi šai mīlestībai.
Grāmatas noslēgumā Benedikts XVI runā
par Jēzus uzkāpšanu debesīs, sēdēšanu pie Dieva Tēva labās rokas un atkal atnākšanu
godībā. Mācekļu uzdevums ir liecināt, ka Jēzus ir dzīvs. Tie ir aicināti atklāt
pasaulei Viņa klātbūtni. Kristus ir uz visiem laikiem mūsu vidū. Neskatoties uz to,
Viņa mācekļi šodien baidās tāpat kā baidījās apustuļi, braucot laivā pa vētrainu ezeru.
Arī šodien Baznīcas laiva, pūšot laikmetu pretvējam, peld cauri laika satrakotajam
okeānam. Bieži vien liekas, ka tā tūlīt nogrims. Bet Kungs ir klātesošs un ierodas
tieši laikā. Tieši tādēļ kristieši var uzticēties, paļauties. Tieši tanī rodams viņu
prieka avots – raksta Benedikts XVI. Pasvītro, ka kristieti raksturo ticība, cerība
un mīlestība. Ticība Kristus otrreizējai atnākšanai, cerība, ka Dievs noslaucīs ikvienu
asaru un piešķirs visam jēgu, un mīlestība, kam pieder pēdējais vārds. Pagaidām esam
aicināti būt modri, kas nozīmē atvērtību labajam, patiesībai un Dievam. Pāvests atgādina,
ka Jēzus šodien nemitīgi mājo mūsu vidū.
Grāmatas „Jēzus no Nācaretes” otrā
daļa tiks tulkota un drīzumā iznāks apmēram 20 valodās dažādās pasaules valstīs. Horvātu,
franču, angļu, spāņu, poļu un portugāļu valodā tā klajā nākusi jau šomēnes. Ar vairāk
nekā 20 izdevniecībām visā pasaulē ir noslēgti sadarbības līgumi. Sarakstā atrodama
arī mūsu kaimiņzemes Lietuvas izdevniecība UAB.