Bez Dieva cilvēks nonāk ideoloģiju verdzībā. Benedikta XVI katehēze par pravieti Eliju
Atrodot patiesības ceļu, cilvēks atrod pats sevi – norādīja Benedikts XVI vispārējās
audiences laikā, uz kuru Svētā Pētera laukumā bija pulcējušies vairāk nekā 10 tk.
svētceļnieku. Katehēžu cikla par lūgšanu ietvarā, šodien pāvests pievērsās pravietim
Elijam. Atgādināja, ka Izraēļa tautas vēsturē praviešiem, viņu mācībai un sludināšanai
bija ļoti nozīmīga loma. Eliju Dievs izvēlēja tādēļ, lai viņš mudinātu tautu atgriezties
un atzīt Kungu par vienīgo Dievu. Uz tikšanos ar Svēto tēvu šoreiz ieradās daudz skolēnu,
jauniešu un ministrantu. Vācu valodā Benedikts XVI viņus aicināja sekot pravieša Elija
paraugam, lūgties par citiem un uzticēties Dieva mīlestības varenībai.
Svētajos
Rakstos lasām, ka Elijs piesauca Dievu visdažādākajos apstākļos – sacīja Benedikts
XVI. Taču viņa aizbildniecības spēks vislabāk atklājās Karmela kalnā, kad Izraēļa
tautas priekšā pravietis lūdza, lai Kungs atklāj sevi un izmaina tautas sirdi. Devītajā
gadsimtā pirms Kristus, ķēniņa Ahaba valdīšanas laikā, tauta pielūdza ne tikai Kungu,
bet arī Baālu. Šajā sakarā pāvests atgādināja, ka elkdievības kārdinājums pastāv joprojām.
Arī šodien daudzi dzīvo ilūzijā un domā, ka var kalpot diviem kungiem.
Karmela
kalnā pravietis Elijs sapulcināja gan Izraēļa tautu, gan Baāla priesterus, lai atmaskotu
un parādītu, ka elkdievība ir tukšība. Viņš lika tautai izdarīt izvēli – nostāties
vienīgā patiesā Dieva pusē, vai sekot Baālam. Elku dieva pielūdzēji, lai cik centās,
palika bez panākumiem. Tie pat sevi savainoja līdz asinīm. Elkdievība, tā vietā, lai
cilvēka sirdi atvērtu otrai personai, liek viņam noslēgties sevī, savā egoismā, ieved
bezcerībā un noved pat līdz ārkārtējai rīcībai. Cilvēks nodara sev pāri – norādīja
Benedikts XVI. Baāla priesteru rīcība simbolizē nāvi. Turpretī Elijs ar savu paļāvības
pilno lūgšanu panāca, ka Kungs sevi atklāja. Pravietis sapulcināja ap sevi tautu,
tādējādi padarot to par savas darbības un lūgšanas līdzdalībnieci. Viņš lūdza, lai
tauta atgriežas, sarauj elkdievības važas un iemanto pestīšanu. Viņa mērķis bija panākt,
lai Izraēlis izdara izvēli – lai atzīst Dievu par savu vienīgo Kungu un tādējādi atrod
savu identitāti. Tauta pārliecinājās, ka Dievs izklausa lūgšanas un ir žēlsirdīgs.
Tā atrada patiesības ceļu un atrada savu identitāti. Šajā kontekstā pāvests atgādināja,
ka ticīgais ir aicināts atbildēt Dieva mīlestībai ar savu nesavtīgo mīlestību, ar
visu savu spēku un visu savu sirdi. Viņš ir aicināts pakārtot Dieva mīlestības prasībām
visu savu dzīvi.
Dārgie brāļi un māsas, ko mums atklāj šis pagātnes notikums?
Kāds tam sakars ar šodienu? – jautāja Benedikts XVI. Vispirms šeit runa ir par prioritāti,
uz kuru norāda pirmais bauslis, proti, pielūgt vienīgi Dievu. Tur, kur tiek atmests
Dievs, cilvēks nonāk elkdievības verdzībā. To mūsdienās parādīja totalitārie režīmi
un nihilisms, kas cilvēku padara atkarīgu no elkiem un viņu paverdzina. Otrkārt, lūgšanas
primārais mērķis ir sirds atgriešanās. Dieva uguns, kas pārveido mūsu sirdi, dara
mūs spējīgus ieraudzīt Kungu un, tādējādi, staigāt savā dzīvē Dieva ceļus un dzīvot
citu labā. Treškārt, pāvests paskaidroja, ka šis stāsts ir pravietisks, proti, tā
ir norāde uz Kristu, kam nākotnē bija jānāk pasaulē. Atsaucoties uz Baznīcas tēviem,
Benedikts XVI atgādināja, ka „reiz ieraudzīsim īsto Dieva uguni, mīlestību, kas vedīs
Kungu līdz pat nāvei pie krusta, līdz pilnīgai sevis atdevei”. Pāvests pasvītroja,
ka patiesa adorācija, īsta Dieva pielūgsme, ir nekas cits kā sevis pilnīga atdeve
Dievam un tuvāko labā. Patiesa adorācija ir mīlestība. Patiesa adorācija nevis iznīcina,
bet gan atjauno un pārveido. Protams, Dieva mīlestības uguns reizēm ir sāpīga, tā
apdedzina, pārveido un šķīstī, taču tā neiznīcina, tieši pretēji, šī uguns ļauj cilvēkam
atklāt patiesību par sevi un atjauno viņa sirdi.
Poļu valodā pāvests atgādināja,
ka jūnija mēnesis ir veltīts Vissvētākās Jēzus Sirds godināšanai. Viņš aicināja ticīgos
glabāt dzīvu šo skaisto tradīciju un novēlēja, lai Kungs dara mūsu sirdis līdzīgas
Viņa Sirdij. Jauniešiem vēlēja ticības entuziasmu, slimniekiem – atrast mierinājumu
Kungā, bet jaunlaulātos aicināja iemācīties kopā lūgties, lai tādējādi viņu mīlestība
kļūtu aizvien dziļāka, patiesāka un stiprāka.