Svētais Marino – Sanmarīno valsts dibinātājs

Gandrīz 30 gadus pēc pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes Sanmarīno Republikā, to atkal apmeklēs Romas bīskaps. Šoreiz uz mazo valstiņu Itālijas iekšzemē dosies Benedikts XVI. Vizīte notiks svētdien, 19. jūnijā. Pāvesta ceļojuma mērķis ir tikties ar ticīgajiem, kas dzīvo Sanmarīno-Montefeltro diecēzē – tātad, ne tikai nelielajā pilsētvalstiņā, bet arī ārpus tās. Diecēze aizņem gan Sanmarīno, gan daļu Itālijas teritorijas.

Sanmarīno Republika nes diakona un anakorēta, svētā Marino vārdu. Viņš kopā ar svēto Leonu un svēto Agatu ir šīs valsts debesīgais aizbildnis. Vēsturiskās liecības vēstī, ka 257. gadā Marino un Leons no Dalmācijas (tagadējās Horvātijas teritorijā), ieradās Rimini, lai strādātu par akmeņkaļiem. Marino, nokļuvis Titāna kalna apkārtnē, kur meklēja akmeņus, ko apstrādāt savā darbnīcā, bija dziļi sajūsmināts par kalna majestātiskumu un turpmāk nāca uz šejieni bieži. Līdzās akmeņkaļa darbam, viņš veica arī kristīgo misiju, cenzdamies pievērst kristietībai Rimini iedzīvotājus. Taču kāda sieviete, uzdodamās par Marino sievu, apsūdzēja viņu kristietības sludināšanā imperatora Diokleciana varas kalpiem, un Marino bija spiests slēpties Titāna kalna mežos, kurus jau bija paspējis iepazīt. Taču ļaunā sieviete atrada viņa paslēptuvi, un atkārtoja savas apsūdzības. Marino nebija citas izvēles, kā gavēt un lūgties par šo sievieti, līdz notika brīnums: viņa atgriezās Rimini, vairs nevis apsūdzot Marino, bet stāstot par viņa svētumu.

Kāda leģenda vēstī arī, ka, cenšoties izvairīties no apsūdzībām, Marino un Leons kopā ar nelielu kopienu, kuru viņiem bija izdevies pievērst kristietībai, devās uz Titāna kalna virsotni, ar sētu apjožot savu patvērumu. Vēlāk Leons pārcēlās uz netālu esošo Feretrio (Montefeltro) kalnu, kur paveica ne mazums brīnumu, tāpat kā Marino, izplatot ap sevi svētuma slavu.

Tā kā Titāna kalna zeme, kur bija palicis dzīvot Marino, piederēja sievietei, vārdā Feličissima, viņas dēls Verissimo devās uz virsotni, lai Marino no turienes padzītu ar varu. Taču Marino pretojās vardarbībai ar lūgšanu spēku un Verissimo palika uz vietas kā paralizēts. Viņa māte Feličissima ieradās, lai izlūgtos Marino piedošanu un pateicoties Marino lūgšanām, Verissimo atguva kustību spēju.

Marino nomira 366. gadā, pirms tam nodibinot savu civilo kopienu, savu republiku, kas joprojām nes viņa vārdu. Viņš ir vienīgais svētais Baznīcas vēsturē, kas ir nodibinājis savu valsti. Šīs valsts koncepcija izteikta dažos vārdos: „Suverēna cieņa, vienlīdzība un brīvība visiem cilvēkiem, jo viņi ir Dieva bērni”.

Viduslaikos svētā Marino miesas nācās paslēpt no laupītājiem. 1568. gadā arhipriesteris Marino Bonelli tās atrada marmora urnā zem svētā Marino bazilikas grīdas. 1713. gada 26. septembrī relikvijas tika pārceltas greznā urnā un novietotas zem dievnama lielā altāra, kur tās glabājas joprojām.

I. Šteinerte/VR