Ticība ir nešķirama no tās īstenošanas dzīvē

Vai ir iespējams ticēt, nepraktizējot ticību savā dzīvē? – šo jautājumu uzdod San Salvadoras da Baias arhibīskaps Murilo Krīgers no Brazīlijas. Šodien apgalvojums „Es ticu, bet neesmu praktizējošs kristietis” ir plaši izplatīts. To mēģina attaisnot dažādi. Kāds ir ieļaunojies no priestera, cits aizbildinās, ka viņam nepatīkot normas un rituāli, tāpēc meklē kaut ko tīri „garīgu”, vēl cits attālinājies no ticības maz pamazām, pārtraucot lūgties, apmeklēt baznīcu un lasīt Svētos Rakstus. Arhibīskaps atgādina, ka mēs esam cilvēki – garīgas un materiālas būtnes, bet nevis eņģeļi. Komunikācijā ar citiem mēs izmantojam savu ķermeni. Kad debesu Tēvs gribēja mums atklāt savu mīlestību, Viņš to ņēma vērā. Viņš izpauda savu mīlestību ne tikai garīgi, bet – sūtot pasaulē savu Dēlu. Kristus, kurš ir īsts Dievs, iemiesojās un kļuva īsts cilvēks. Ticība mūs ieved Dieva bērnu saimē. Svarīgi, lai mēs izpildītu mīlestības bausli gan pret Dievu, gan tuvāko. Arhib. Krīgers atzīst, ka ticība un tās īstenošana pēc savas būtības ir nedalāmas, jo ticība bez darbiem ir mirusi un arī darbiem bez mīlestības pietrūkst jēgas.

J. Evertovskis / Zenit