Kāpēc brīvība mūs biedē?

Kā es dzīvoju? Vai dzīvoju kā dēls vai kā vergs? Vai dzīvoju kā kristietis, kurš ir saņēmis Svēto Garu un ir brīvs, vai varbūt vados pēc pasaulīgās un samaitātās loģikas? – pāvests aicināja visus ticīgos uzdot sev šo jautājumus, noslēdzot veco un iesākot jauno gadu. Trešdienas, 31. decembra, pievakarē Svētā Pētera bazilikā Francisks vadīja vesperu dievkalpojumu. Viņš mudināja klātesošos pateikties Dievam par nodzīvoto gadu un lūgt piedošanu par visiem trūkumiem un grēkiem. Pateicības galvenais motīvs ir tas, ka Dievs caur savu Dēlu mūs ir atbrīvojis no nāves varas un padarījis par saviem bērniem. Dievs kļuva cilvēks, lai cilvēks kļūtu par Dieva dēlu – raksta sv. Irenejs.

Pāvests atgādināja, ka laiks ir Dieva dāvana. Tieši „laikā” Dievs ir atklājis sevi un apliecinājis mums savu mīlestību. Noslēdzot veco gadu, kā arī noslēdzot katru dienu, kristietis ir aicināts izmeklēt savu sirdsapziņu. Jautājums ir pat to, kā es dzīvoju – vai dzīvoju kā brīvs cilvēks vai kā vergs, kurš vadās pēc savām egoistiskajām interesēm? „Mēs savā dzīvē vienmēr tiecamies pretoties atbrīvošanai”, atzina Francisks. „Mēs baidāmies no brīvības”, viņš uzsvēra. Tas ir paradoksāli, bet mēs vairāk vai mazāk apzināti dodam priekšroku verdzībai. Brīvība mūs biedē, jo „noliek” mūs laika priekšā un „prasa”, lai mēs to izdzīvotu atbildīgi. Turpretī, verdzība sašaurina laiku līdz „mirklim”, tādējādi liekot mums justies drošāk un atraujot mūs no pagātnes un nākotnes. Citiem vārdiem sakot, verdzība neļauj mums pilnīgi un patiesi izdzīvot tagadnes mirkli, jo iztukšo to no pagātnes un aizslēdz nākotnes, mūžības priekšā. Verdzība mums „iestāsta”, ka nevaram sapņot, lidot, cerēt. Svētais tēvs arī atzina, ka mūsu sirdī ir manāma nostaļģija pēc verdzības, jo, šķiet, ka tā jutīsimies drošāk, būsim brīvāki. Mums ļoti patīk būt ieslodzītiem daudzu krāsainu un skaistu salūtu būrī, taču šie „salūti” ilgst tikai mirkli. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs katrreiz izmeklētu savu sirdsapziņu. No šīs sirdsapziņas izmeklēšanas ir atkarīga mūsu kā kristiešu darba un dzīves kvalitāte. No tā ir atkarīga mūsu kalpošanas kopējam labumam un iesaistīšanās sabiedrības un Baznīcas dzīvē kvalitāte.

Homīlijas noslēgumā pāvests īpaši vērsās pie visiem tiem, kuri dzīvo Romā, kur ir Baznīcas sirds. Šī iespēja mums ir liela dāvana un reizē liela atbildība. „Kam daudz dots, no tā daudz arī tiks prasīts” (Lk 12, 48). Kā mēs izdzīvojam šo iespēju – vai kā brīvie vai vergi? Vai esam zemes sāls un pasaules gaisma? Varbūt esam izdzisuši, pliekani, naidīgi, neuzticīgi un noguruši? Francisks atgādināja, ka, lai sabiedrība piedzīvotu garīgu un morālu atjaunotni, lai tajā valdītu taisnīgums un solidaritāte, svarīga mūsu sirds atgriešanās, kā arī vajadzīga liela kristīgā brīvība un drosme iestāties nabagu labā. Nabagi ir Baznīcas dārgums – sacīja Svētais tēvs.

J. Evertovskis / VR