Vai man ir cerība?

„Kristīgā cerība ir pazemīgs un spēcīgs tikums, kas mūs atbalsta un neļauj salūzt daudzās dzīves grūtībās,” apgalvoja pāvests 17. marta rīta Svētajā Misē. Francisks atgādināja, ka cerība Kungā nekad nepieviļ, tā ir prieka un miera avots mūsu sirdij.

Jēzus runā ar likuma zinātājiem un apgalvo, ka Ābrams „priecājās cerībā redzēt Viņa dienu”. Pāvests Francisks atsaucās uz Evaņģēlija lasījumu, lai uzsvērtu, cik svarīga kristieša dzīvē ir cerība. Ābramam bija savi kārdinājumi ceļā uz cerību, bet viņš ticēja un paklausīja Kungam. Tā viņš devās ceļā uz apsolīto zemi.

Pāvests norādīja, ka pastāv, tātad, „cerības dzīpars”, kas caurvij un kopā satur visu pestīšanas vēsturi, un ir prieka avots. Svētais tēvs teica:

„Šodien Baznīca runā par cerības prieku. Pirmajā Mises lūgšanā lūdzām Dievam žēlastību, lai Viņš sargā Baznīcas cerību, lai tā „nepazūd”. Un Pāvils, runājot par mūsu tēvu Ābramu, saka: „Ceriet pret katru cerību!” Kad cilvēkam trūkst cerības, tad pastāv tikums, kas ved tevi uz priekšu, pazemīgs, vienkāršs, bet tas dod tev prieku, dažreiz lielu prieku, dažreiz tikai mieru, bet tu vari būt drošs, ka šī cerība nepievils. Cerība nepieviļ!”

Francisks atzīmēja, ka šis Ābrama prieks, šī cerība aug vēsturē. Dažreiz tā paslēpjas un to neredz, citreiz tā par sevi liek zināt atklāti. Francisks citēja mātes cerībās nonākušās Elizabetes piemēru. Viņa gavilēja priekā, kad to apmeklēja māsīca Marija. „Tas ir Dieva klātbūtnes prieks, kurš iet kopā ar savu tautu,” teica Francisks. Viņš atgādināja, ka tad, kad ir prieks, ir arī miers. Tas ir cerības tikums – no prieka līdz mieram. Svētais tēvs vēlreiz apgalvoja, ka cerība nepieviļ nekad, tai skaitā arī verdzības brīžos, kad Dieva tauta atradās svešā zemē.

Šis caurvijošais „cerības dzīpars” sākas ar Ābramu. „Dievs runā uz Ābramu” un beidz ar Jēzu. Francisks pakavējās pie cerības raksturojuma. „Ja var teikt, ka mums ir ticība un žēlsirdība, tad grūtāk ir atbildēt uz jautājumu par cerību,” atzina pāvests.

„Kad tiek jautāts, „Vai tev ir cerība? Vai tev ir cerības prieks?” tad var dzirdēt atbildi: „Bet, tēvs, es nesaprotu, paskaidrojiet man lūdzu!” Cerība ir tas pazemīgais tikums, tas tikums, kas rit zem dzīvības ūdens, bet kurš mūs atbalsta, lai mēs nenoslīktu daudzās grūtībās, lai nepazaudētu vēlēšanos atrast Dievu, atrast to brīnišķīgo vaigu, kuru visi kādu dienu redzēsim. Tā ir cerība.”

Svinot rīta Misi, pāvests sacīja, ka šodien būs skaista diena, lai par to padomātu – par to, ka Dievs, kurš sauca Ābramu un lika viņam iziet no savas zemes, nezinot, uz kurieni tas dosies, ir tas pats Dievs, kas iet krusta nāvē, lai izpildītu doto apsolījumu:

„Tas ir tas pats Dievs, kas piepildoties laikam, liek, lai šis apsolījums kļūst visiem par realitāti. Un tas, kas vieno to pirmo brīdi ar šo pēdējo brīdi, ir cerības dzīpars. Tas ir tas, kas katru brīdi vieno manu kristīgo dzīvi ar mūsu kristīgo dzīvi, lai vienmēr ietu uz priekšu. Lai arī esam grēcinieki, ir jāiet uz priekšu. Tā ir cerība un tas ir tas, kas dod mums mieru smagos brīžos. Vistumšākajos dzīves brīžos ir cerība. Cerība nepieviļ, tā pastāv vienmēr – klusa, pazemīga, bet stipra.”

I. Šteinerte/VR